Atvasara pa mazbānīša pēdām.

Posted in Advenchers, Funs, Ieraksts, Velo by ausha on September 15th, 2009

Ir burvīgs sestdienas rīts. Pār māju jumtiem un koku galiem rotājas pirms pāris stundām uzaususī atvasaras saulīte. Valmieras “Elite” pārcēlusies no nesen aizslēgtā Mūltikluba uz blakus esošo Olimpic un turpina apmierināt savus zombijiem tik raksturīgos instinktus. Taču vislabākie, Es, Jenots, Koksinels, Zane, Maiga, Igors un Ilmārs esam nolēmuši sestdienu pavadīt citādāk. Mēs realizējam manā galvā sen briedušo ideju, doties pa Mazbānīša stigu no Valmieras uz Ainažiem.

Tā nu mēs, kas esam jau uz vietas Valmierā dodamies uz pārgaujas Statoil, lai satiktos tur ar no Rīgas atbraukušajiem Koksinel biedriem Edgaru, Baibu (Cilvēks zemestrīce, jeb pati viņa domā, ka smadzeņtrīce) un Annu. Statoilā tiek iepirkts kāds sīkums brokastīm un dodamies draudzīgi anarhiskā kolonā pa Kauguru ielu uz mūsu starta vietu, bānīša stigas sākumu. Tā nu vienojušies un nostājušies vienai kopbildei, dodamies distancē.

Rīts ir samērā vēs, bet kopīgu smieklu un klaču pavadīts brauciens sāk iesilt un uzņemt apgriezienus Šķērsojam veco labo dzelzīti, vēl mazliet un klāt jau ir pirmā stacija Jāņparks. Ceļš pagaidām līdzens un viegli braucams, tā nu viegli ripojot sasniedzam Beites, aiz kurām kādu gabaliņu Bānīša uzbērums paceļas krietni virs apkārtējiem laukiem un paveras visnotaļ foršs skats. Tad jau klāt ir nākamā stacija Kocēni, kur sastopam ēkas īpašnieku, apsveicināmies, sabildējamies, noprasām par tālāko maršrutu, kur viņš iesaka mums izvairīties no braukšanas tieši pa stigu, bet braukt apkārt pa ceļu, līdz Mujāniem un tālāk uz Zilākalna pusi. Nu jau diena ir iesilusi un ir pienācis laiks raut nost siltās kārtas Pēc 5min pauzes atkal sedlos un piebraucam pie Zilākalna stacijas, kur arī stacijas īpašnieks mums iesaka tālāk braukt apkārt pa ceļu nevis pa stigu, taču šoreiz nolemjam nepaklausīt, jo savādāk aizbrauksim pa ceļu līdz pašiem Ainažiem un stigu nebūsim redzējuši

Tāpēc maucam iekšā zaļajā Un ir OK. Maļoties, kuļoties un laužoties cauri brikšņiem nonākam līdz tīruma malai, kurā izbiedējam baigo baru ar dzērvēm, bet vai mēs vainīgi, ka viņas izdomājušas tusēt uz sliedēm Pārbraucot nesen pļauto tīrumu, sākam vandīties un meklēt stigi, izbrienam dažādākos brikšņus un nospriežam, ka jābrauc gar malu prom, a tur pavisam nejauši uzejam veco labo stigu un brauciens var turpināties.

Šajā galā stiga ir OK un braucam diezgan raiti, līdz vietai kur metāla vācēji iesākuši demontēt tiltiņu pār Briedi. Tas mūsu braucienu mazliet sabremzē, jo jādabū ir pāri 10 velosipēdi, ko ķēdes principā pārtransportējam pāri.

Otrā pusē ir nopelnītas brokastis Pabrokastojuši laižam uz Dikļiem gar malu lielajam Zilākalna kūdras purvam. Izbraucam uz ceļa Dikļi Mazbrenguļi un atrodam pirmās sliedes 30Km braucienā.

Uz šī ceļa bija doma satikties ar atbalsta busiņu, taču busiņš maldoties pa apkārtceļiem kavē, tā kā mūsu dienas gaismas ilgums ir ierobežots, sazvanām busiņu, un vienojamies par nākamo pieturu, bet paši dodamies tālāk. Pa ceļam stiga ir braucama, taču nojauktie tiltiņi pār grāvjiem un uz ceļa sakritušie koki mūs mazliet bremzē, bet noteikti neaptur. Ierodamies Dikļos, apskatam visnotaļ atšķirīgo stacijas ēku, aprunājamies ar saimnieku un laužamies tālāk, Ozolu virzienā.

Ceļš vietām OK, bet pārsvarā sūdīgs, bet nu īstus piedzīvojumu meklētājus, tas netraucē. Tā nu izlaužamies līdz Ozoliem, kur beidzot satiekam atbalsta busiņu ar svaigiem pīrāgiem, kēksiņiem un siltu tēju. Kārtīgi iestiprinājušies nu jau tālāk dodamies nepilnā sastāvā, jo daži biedri nolūzt un uz Ainažiem brauc ar busiņu. Šeit stiga ir riktīgi aizaugusi ar zāli, bet ja tā cītīgi minās var pabraukt, līdz brīdim, kad mani notriec spoku drezīna un es attopos ar kājām gaisā biezajā zālē

Tā nu izsmejamies un atkal laižam zaļumos, priekšā tiltiņš, kas sastāv no trim plāniem dēlīšiem, tāpēc pāri ejam rindas kārtībā, padodot ričukus uz priekšu.

Vēl priekšā izskrien latvāņu lauks, kuram uzmanīgi iznesam cauri ričukus un varam atkal braukt. Izminušies no stigas nonākam Puikules stacijā, kur savulaik satikās, gan lielais, gan mazais dzelzceļš, bet nu par to vēsta vairs tikai zemē satrupējušas šķērsgula un salīdzinoši lielāka stacijas ēka.

Satiekot vietējo onku uzzinām, ka viņš šeit strādā, jau kopš 61. gada un, ka savulaik šeit tikusi pārkrauta kūdra no bānīša uz lielo dzelzceļu. Onka parāda mums tālāko ceļu un brīdina, ka tas neesot braucams, bet šķiet, ka onka nav bijis tālāk par 1,5km ap savu staciju, kopš 61. gada Jo pēc aptuveni 1km mūsu aizaugusī stiga pārvēršas greiderētā un noblietētā lauku ceļā un mūsu braukšanas ātrums palielinās no 10 – 14km/h uz 22 – 26Km/h, pa ceļam vēl pamanām pāris kurmīšus, kuri ir beiguši rakt

Un traucamies uz priekšu, sasniedzam Ārciema staciju, kas ir nu jau tik ierastā sarkano ķieģeļu divstāvu ēka ar ļoti stāvu jumtu. Par šo staciju mums vēlāk izstāsta interesantu stāstu, 1944.gadā vācu karaspēkam atkāpjoties, Hitlers izdeva pavēli savā ceļā iznīcināt visu iespējamo, taču šo staciju no uzspridzināšanas paglāba tās saimnieks un cilvēciskais faktors vācu karavīros, kuri par 2kg sviesta atstāja Ārciema staciju neskartu.

Tā nu bliežot Anna pamanās sajāt savam ričukam beņķi, nu labi tas tāds joks, vienkārši lūzt skrūve un beņķa vietā nu vairs ir tikai truba, Sexīgi Bet tomēr nē, ja ņem vērā, ka jābrauc ir vēl >30km. Tāpēc sazvanu atbalsta ekipāžu, savu fāčuku un norunāju, ka viņš atvedīs uz nākamo staciju pretim beņķi. Tagad braucam uz maiņām vienam minoties kājās stāvot uz bojātā velo.

Pa ceļam pie vienām mājām satiekot cilvēkus, palūdzam palīdzību un cenšamies saremontēt beņķi saviem spēkiem, bet nekā, toties remontēšanas procesā uzzinām interesantus faktus, tai skaitā augstāk minēto par Ārciem staciju. Tad nu dodamies pretim uz norunāto tikšanās vietu. Kur ilgi nav jāgaida ekspres pasts ar visu sēdekli. Salikuši ričuku atkal dodamies trasē.

Ceļš vēl jo projām noblietēts un labi braucams uz abām pusēm no stigas paveras Niedrāju – Pilkas purvs.

Ripinām ripinām, garām Mežkadegas stacijai, kur iestiprināmies ar āboliem no vecā ābeļdārza, tālāk garām Zonepes stacijai un nonākam līdz vietai, kur beidzas labais ceļš un atkal viss notiek pa zaļo Ceļš tā aizaudzis, ka braucot uz ričuka nātres vairs nekož kājās un rokās, bet nu jau pamanās iedzelt arī man degunā

Ārā sāk jau krēslot, bet mēs apņēmības pilni izlaužamies cauri vienai no šīs dienas zaļākajām vietām un nonākam uz lauku ceļa, kur mazliet apjukuši aizvelkam uz nepareizo pusi. Taču attopoties pēc apmēram 1km, saprotam, ka esam jau pavisam tuvu finišam. Griežamies riņķī un laižam uz bānīša tiltu pāri Salacai, vēl pēdējie foto un nu jau vienojoties, ka pa tumsu mēs nevēlamies vairs lauzties cauri pēdējiem km pa stigu, ceļu turpinām pa šoseju.

Un stigas noslēgumu atstājam uz nākamo gadu. Ierodamies Ainažu stacijā, kur mūs sagaida atbalsta grupa un mammas ugunskurā vārītā siltā frikadeļu zupa, kliņģeris un karsta tēja. Tā nu apsēduši tumsā ap ugunskuru iestiprināmies un daloties piedzīvojumos vēl kādu brīdi hihinam un nu jau ir laiks doties mājup.

Rezumē:
Šī bija viena no visu laiku jautrākajām kompānijām, viens no interesantākajiem maršrutiem, vieni no labākajiem atbalstītājiem un viena no garšīgākajām zupām ever
Kopā nobraucām mazliet virs 90Km pa ceļam saskaitījām laikam 23tiltiņu, piedzīvojām divus spoku drezīnas uzbrukumus un trasē pavadījām gandrīz 12h.

P.s. Tādā kompānijā var iet izlūkos uz zemes malu

Saite uz galeriju…