Mirklis uz Eiropas jumta – Monblāns.

Posted in Advenchers, Ieraksts by ausha on August 10th, 2010

Rakstā izmantoto informāciju nekādā gadījumā nevajadzētu izmantot kā faktus sava kāpiena plānošanai.

Šis rakstiņš ir neliels manu domu un emociju apkopojums, pēc viena no skaistākajiem un satraucošākajiem piedzīvojumiem mūžā. Kāpiens no Šamonī puses pa parasto “Gouter route” uz Rietumeiropas jumta, Monblāna.

Monblāns (franču: Mont Blanc, itāļu: Monte Bianco, burtiski “baltais kalns”) ir Alpu kalnu un Rietumeiropas augstākā virsotne. Monblāns atrodas Alpu rietumu daļā, uz Francijas un Itālijas robežas. Monblāna apledojuma platība ir virs 200 km2. Monblāns ir 4810 m augsts.1

Sapnis par kāpšanu Monblānā man radās jau 2007. gadā, jo toreiz man bija iepaticies ķert piedzīvojumu VX, Raid un Ežu organizētajos pasākumos, vx.lv lapā izlasīju rakstiņu par kāpienu Monblānā un nolēmu, ka tas ir tas, kas man vajadzīgs. Bet vienīgais, ko tobrīd internetā atradu, bija organizēti grupu braucieni pa pietiekoši pieklājīgām naudas summām, lai virsotne šķistu tik pat neaizsniedzama kā Himalaju astoņtūkstošnieki.

Bet nekad neaizmirsti savus sapņus un kas zina, varbūt zvaigznes nostāsies, varbūt īstie vēji pūtīs, varbūt vienkārši satiksi īstos cilvēkus un kopējām pūlēm sapņi kļūs par realitāti, par baltāko sniegu zem kājām, par spirgtu kalnu gaisu, par saules apspīdētām Alpu virsotnēm, par sajūtu, ka šobrīd un tagad Tavas ikdienas problēmas ir kļuvušas mazas un nebūtiskas un eksistē tikai šis mirklis, šis skats, šīs sajūtas.

Tieši tā arī notika, sastapu īstos cilvēkus ar īstām vēlmēm, īstu mērķtiecību un īstu attieksmi jeb, vienkārši sakot, tādus pašus jautrīšus un avantūristus kā es, un ceļš uz sapni sāka vest augšup pa stāvo elektrovilcieniņa ceļu no La Fayet uz Nid d’aigle (ērgļa ligzdu) pa kalna rietumu nogāzi. Vilcieniņa zobratiem spītīgi graužot robaino sliedi un ainavai aiz bānīša logiem paliekot arvien skarbākai, tu saproti, ka esi ceļā uz kaut ko vēl nebijušu, vēl neredzētu un nesajustu.

Domas par to, kas pašlaik notiek, par to, kas vēl notiks, brīžiem izplūst un te atkal apskaidrojas, vilcieniņam apstājoties kārtējā stacijā – gluži kā skats caur logu, braucot cauri zemo mākoņu segai.

Pieturās vagoniņu pamazām pārpilda viskolorītākā publika, ar somām nokrāvušies Austrumeiropas pārstāvji, bez jebkāda īpaša ekipējuma franču ģimene ar bērneļiem. Visdažādākās sejas un emocijas tajās, pieredzējušākie vīri ar kalnu rūdījumu sejā, pāris aziāti, vienkārši tūristi. Katrs šķiet ar savu rūpi vai gluži pretēji – pilnīgi bezrūpīgi izbauda kalnu ainavu caur atvērtajiem logiem, pa kuriem ieplūst jūlijam tik neraksturīgi dzestrais gaiss. Aiz logiem pazūd pēdējie koki un pēdējais zaļums, paveras tik milzīgas dolomītu masas un Tu sāc apzināties, cik gan cilvēks ir mazs šajā skarbajā kalnu vidē. Te pēkšņi vilcieniņam iebraucot klintīs izcirstā tunelī, viss uz mirkli satumst un, gaismai atgriežoties, esam piestājuši gala stacijā, no kuras tālākais ceļš būs atkarīgs tikai no pašu spēkiem, draugu pleca un kalna labvēlības. Lēni izburzoties cauri cilvēku masai, mirklis kopīgam foto un varam turpināt ceļu augšup, pretim tam nezināmajam.

Taciņai līku loču virzoties augšup, pamazām aiz muguras pazūd Nid d’aigle stacijas būdiņa, bet priekšā izaug arvien jauni dolomīta krāvumi un kalnu kores.

Tā lēniem, bet ritmiskiem soļiem dodamies augšup ar nelielām pauzītēm un ne pēc pārāk liela laika kalna kores galā parādās futūristika izskata patversme Tête Rousse. Šķiet, ka šī ir tā vieta, kas ir gandrīz visu vilcieniņā sastapto cilvēku mērķis – gan tie, kas ieplānojuši kāpt tālāk, gan tie, kas vienkārši devušies kalnu pastaigā, piemēram, ģimene ar bērniem, kuras atrašanos šeit kalnos es sākumā nesapratu. Tête Rousse ir atgriešanās civilizācijā, no kuras mēs bijām šķirti tikai uz īsu brīdi – šeit var nopirkt siltas pusdienas mūsu civilizācijas stūrakmens CocaCola bundžās , nu atkal sēžam siltās telpās pie galdiem, ēdam līdzi paņemtās maizītes un dzeram tēju, vērojot pārējos ceļiniekus kalnu un klinšu skarbums teju jaušams pa logu.

Tajā pašā laikā Tête Rousse ir lieliska vieta, lai pēdējo reizi pirms došanās arvien skarbākā un grūtākā maršrutā sakārtotu domas, izvērtētu savas spējas un pieņemtu atbildīgus un drosmīgus lēmumus, kas iespējams vēlāk saudzētu veselību un aiztaupītu daudz nepatīkamu pārdzīvojumu. Tāpēc tālākais ceļš pa traversu pāri kuluāram un tālāk pa šķobīgajiem akmeņiem augšup uz Goûter patversmi tiek turpināts trijatā.

Pametot Tête Rousse, neilgi pēc pusnakts mūs apņem bezgalīga tumsa, ziemai raksturīgas gaisa temperatūras un sasaluša sniega un ledus skrapšķoņa, dzelkšņiem to caurdurot. Paveroties augšup šķiet, ka zvaigžņu šeit ir divreiz vairāk un mēness laikam ielicis jaunus Duracell, jo tas spīd gluži kā ciklopiņa centrālā diode Tumsā klinšu taciņas šķiet vēl šaurākas un nogāzes vēl stāvākas un viens nepareizs solis var vest tevi pretim tam nezināmajam, bet tikai pretējā virzienā Tāpēc augšupceļā mani pārņem pašsaglabāšanās instinkts un pirmatnējas bailes, kas atstāj smagu iespaidu uz pašsajūtu. Sajūtas kā visbriesmīgākajās paģirās – kalst mute, padzeroties paliek nelabi un vēderā vieni vienīgi taurenīši.

Tik vienīgi atpūtas brīžos un mirkļos, kad uzlabojas pašsajūta, izdodas pavērties apkārt uz oranžo gaismu ciematiņiem kalna pakājē vai balto lampiņu virtenēm, kas pamazām tuvojas mums, kāpjot ātrāk no Tête Rousse. Pašsajūtai nemitīgi pasliktinoties, mani pārņem sajūta, ka sapnis šoreiz būs izsapņots un nāksies doties atpakaļ, tā arī nesasniedzot to pēc kā mēs esam šeit braukuši. Arī mani kompanjoni šķiet noraizējušies, bet brīdī, kad es jau esmu pazaudējis cerības, saņemu tik nepieciešamo atbalstu, drošības sajūtu un ticību tam, ka man šeit ir draugi, kas nepametīs, lai vai kas. Pēc ļoti mokoša kāpiena un pussoli no pilnīga spēku izsīkuma pārraušos pār kores maliņu pie Goûter patversmes sliekšņa. Mērķis jau šķiet kā ar roku aizsniedzams, bet pašsajūta ir tik nenormāli draņķīga, ka vienīgais, par ko spēju domāt, ir iespēja atvilkt elpu, sasildīties un cerēt uz pašsajūtas kaut nelielu uzlabošanos. Šajā mirklī vienīgais enerģijas lādiņš ir blakus izskanējuši vārdi: “Gribētos man tevi uz to virsotni dabūt!” Ja man to kāds pateiktu Rīgā uz ielas vai kafejnīcā pie galda, iespējams tas nenozīmētu neko, bet šobrīd tas ir kā lielā glāze CocaColas, iznākot no 24h sacensībām mežā. Emocionāli esmu gatavs turpināt cīņu, bet fiziski vēl nē. Vienīgā cerība uz atpūtu zem Goûter patversmes jumta. Mokošas stundas caura miega svešā guļammaisā, elpas trūkums, dedzinoša sajūta vēderā, pāris glāzes silta ūdens no līdzpaņemtā termosa.

Pamostoties nonāku milzīgas dilemmas priekšā, skatoties draugu sejās redzu, ka viņi ir ar mani, lai kādā virzienā mēs ietu, jo mēs esam kopā un nevienu nepametam. Šajā momentā varianti ir tikai divi, šoreiz uzgriezt muguru sapnim un doties lejā, kamēr pašsajūta ir kaut cik normāla, vai riskēt pakļaut iespējamām briesmām sevi un savus draugus, doties augšup pretim sapnim, pretim mērķim, pretim tam, kāpēc vispār esam nonākuši šeit 3880m augstumā, pretim virsotnei. Droši vien esmu pelnījis kritiku un nosodījumu, bet nolemju, ja reiz esam tikuši šeit, es vēlos spert kaut dažus solīšus pa sniegoto kori no Goûter patvēruma uz virsotni. Man izdodas arī pārliecināt draugus, jo šķiet, ka viņos šajā mirklī ir vairāk veselās domāšanas un atbildības nekā manī.

Tā nu tagad ne tikai kopīgas uzticēšanās saistīti, bet arī sasaitē uzsākam lēnu gājienu tuvāk zvaigznēm, pretim saulei un debesīm. Ar katru uz virsotnes puses sperto soli, šķiet saņemu enerģijas lādiņu, visapkārt paveras nu jau augstu uzkāpušās saulītes izgaismotās kalnu virsotnes, šādos brīžos pat grūti saprast, vai elpa aizraujas dēļ tā pirmatnējā plašuma un kalnu varenības, vai retinātā gaisa.

Bet katrā atelpas mirklī noskatām, jaunu kalna kantīti, sniega pauguriņu vai jebko, kam iespējams piesiet acis un ko iespējams noskatīt kā nākamo mazo mērķi ceļā uz priekšu. Pēc pamatīga bridiena pa sniegotām korēm un uzrāpjoties pēdējā virsotnē, kas šķir mūs un mūsu mērķi, beidzot ieraugam milzi, pie kā esam nākuši spēkiem mēroties.

Šis kalns sēž milzīga balta tukšuma vidū un pārējie kalni, kas to ieskauj, it kā teikdami: “Skat, vecīt, atkal tie mazie krāsainie ir klāt, kas bridīs pa skudru takām pretim virsotnei.” Un viss, ko tu cilvēks jūti, ir kaut kāds varens spēks, kas saka, ka tu esi mazs, mazītiņš un, ja vēlies šajā kalnā uzkāpt, tad cieni un respektē to, jo viņš ir tas, kurš šeit sēž jau miljoniem gadu un viss, kas tev atliek, ir cerēt uz viņa labvēlību.

Šis ir brīdis, no kura kāpiens tikai sākas, spītējot dedzinošajai saulei un vēja brāzmām pāri korēm, mēs lēni, ar atpūtām, bet mērķtiecīgi virzāmies augšup. Sajūtas ir tā it kā katrs metrs būtu kilometrs, bet doma, ka pirms dažām stundām mēs bijām jau gandrīz izsapņojuši šo sapni, bet, ka tagad palicis vairs ir tik maz, dzen un dzen uz priekšu. Līdz brīdim, kad tomēr augstuma un retinātā gaisa ietekme liedz vienam no mums turpināt ceļu. Šis ir kā lūzuma brīdis, pēc tā, kas izciests, kas pievarēts, tagad griezties riņķī, ir jābūt ļoti stipram, lai to spētu. Sev par nožēlu es to nespēju, un uzticu draugam, kurš apgalvo, ka vienkārši nevēlas turpināt ceļu uz virsotni, doties lejā pa taku vienam, tik piekodinu, lai pievienojas, kādai grupai. Tā darīt nedrīkst, jo šis pats cilvēks bija gatavs atteikties no virsotnes un pirms dažām stundām kāpt lejā manis dēļ. Es nezinu, kas nospēlē lomu, vai tas, ka viņš vizuāli tik tiešām izskatās labāk nekā es no rīta, vai tas, ka šis posms līdz nometnei šķiet relatīvi drošs vai tas, ka viņš pilnīgi neiebilst, ja mēs turpinām ceļu, bet es vienkārši nespēju pārkāpt savam ego un atteikties no sapņa, par kuru jau kādu brīdi esam cīnījušies kopīgiem spēkiem. Tā nu apmainoties ar dažām mantām un veiksmes vēlējumiem, mēs dodamies dažādos virzienos – divatā turpinām ceļu augšup, bet viens pamazām atgriežas nometnē. Ar katru soli uz augšu šķiet, ka kalns paliek tikai augstāks un augstās, brīžiem liekas, ka viņš ir tā sadusmojies uz mums, ka paņems mūs ar kādu vēja brāzmu un notrauks kā putekļus no saviem pleciem.

Bet par spīti visam, viens solis, otrs solis, viens solis, otrs solis un atkal atpūta. Paveroties pār plecu, redzu, ka līdznācējs arī tver pēc gaisa atbalstījies uz trekinga nūjām. Bet pamazām, pamazām virzoties augšup pa sniegoto kori, mēs aptveram: “Jā, mēs to esam izdarījuši, mēs esam augšā, mēs it kā esam sadevušies rokās ar sapni.” Elpas trūkums vairs nav jaušams, saule nemaz vairs nesvilina un vējš gluži vai pierimis. Šeit esam mēs, šis mirklis, šis kalns, šis plašums un šī varenā spēka klātesamība.
Izbaudām skatu, safotografējam visu, ko redzam, lai gan tas šķiet lieki, jo to, ko tu jūti, to nekad nespēsi nobildēt un, skatoties bildes, to nejutīs neviens.

Nu ir pienācis laiks virsotnei teikt ardievas un sākt lēni, bet tik pat mērķtiecīgi virzīties uz leju, jo virsotne ir tikai puse no ceļa. Pusdienlaika saule sniegotās kores ir padarījusi tik mīkstas un lipīgas, ka virzoties lejā, nākas apstāties nevis tverot pēc gaisa, bet kārtējo reiz izdauzot sniega pikas no dzelkšņiem. Taču lejup ceļš vairs nešķiet problēma, jo laimes, prieka un emocionālā gandarījuma pārņemtiem soļi liekas paši un, ja pat neliekas, tad ar nekas – sniegā taču var atkrist, uzelpot un baudīt saules peldes. Tā labā noskaņojuma, bet bezspēka pārņemti, maziem un lieliem soļiem vai brīžiem, kur situācija atļauj, kūleņojot veļamies lejā pa mīksta sniega piesnigušajām nogāzēm uz Goûter patversmi.

Tur gan ierodoties ir skaidrs, saules ir bijis par daudz un spēka rezervju par maz. Atkal satiekamies visi trīs un nolemjam, ka pirms tālāka kāpiena ir jāatpūšas šeit, jo tālākais ceļš mūs ved cauri posmam, kurš no rīta gandrīz izjauca mūsu sapņus par virsotni.

Tā nu apkopojuši spēkus, esam nobrieduši doties šī kāpiena pēdējā bīstamajā posmā, un tā vien šķiet, ka kalns uz mums tomēr ir par kaut ko apvainojies vai sapukojies, jo pusdienas saules atkausētais kuluārs nu ir kļuvis tik nestabils un kustīgs, ka katrs solis, katrs satvēriens ir vairākas reizes jāpārbauda, lai kāpiens uz leju notiktu kontrolētā ātrumā. Bet kalns, it kā teikdams rūcošas ardievas, abās pusēs no mums ik pa brītiņam nober pa kaudzei ar akmeņiem, kas nozīmē, ka kāpiens vēl nav beidzies, jo viens no šo akmens nogruvumu pārņemtajiem kuluāriem mums šodien vēl ir jāšķērso.

Bet apņēmība ir nonākt lejā dzīviem un veseliem. Pie traversa uzsienam sasaiti un steigšus cenšamies šķērsot to, lai pēc iespējas ātrāk izkļūtu no bīstamās vietas. Protams, arī milzim ir kas sakāms šai sakarā un brīdī, kad atrodamies traversa vidū, tas kā ceļa kāju mums iedala vienu ripojošu akmeni. Tālākais ir viens mirklis, zibsnis, zinu, ka esmu noslīdējis no traversa, bet turos pie nogāzes malas un virves, un pēc iespējas ātrāk cenšos palēkt sānis. Zinu, ka akmens noripoja mums garām, zinu, ka ne virsū, bet arī ne pārāk tālu, bet tā kā tas bija viens mirklis, tad lai šis akmens paliek starp mums un kalnu. Neesmu drošs, ko kalns gribēja pateikt, iespējams brīdināt, iespējams pamācīt, varbūt būt uzmanīgākiem, bet zinu, ka šis akmens, šis mirklis man lika aizdomāties: “Vienmēr respektē kalnu, jo tajā brīdī, kad tu esi uz šī kalna, tās ir tavas un šī kalna attiecības un rezultāts būs atkarīgs tikai no šīm attiecībām, nevis no tā, ko par šo kalnu esi dzirdējis vai vēl dzirdēsi”.

Tā nu, izkūlušies no ķezas, nonācām beidzot Tête Rousse patversmē, kur, pārlaižot nakti, sākām ceļu uz vilcieniņu, fantastiska rīta un Alpu ainavu pavadīti.

Pa solim līdz vilcieniņam un tālāk pārdomu pārņemts brauciens atpakaļ lejā uz La Fayet, kur beidzot atkal visas kompānijas apvienošanās, sagaidīšana ar siltām pusdienām, kas šobrīd šķita kā pati smalkākā maltīte pasaulē.

Esmu pateicīgs ikvienam no šīs kompānijas: Baibai, Anitai, Anniņai, Ilmāram, Pēčam un Edžam, jo lielus mērķus visvieglāk sasniegt ar draugiem, jo vienmēr ir plecs, kas balsta un vienmēr sirds, kas saprot.

P.S. Monblāns nav viegls, Monblāns nav grūts, Monblāns ir kalns, kas jāciena un jārespektē. Nekad neizliecies varenāks par kalnu!