Cienījamā Rīgas Domes vadība un godātais Benhema kungs cik Jūs kam maksājat, ka vel sēžat tajā amatā?

Jo manuprāt sen bija laiks Jūs iemest TEC-2 krāsnī, vismaz siltums un elektrība būt kādai mājsaimniecībai!

Kungi, lai veicas rast šim murgam risinājumu Kamēr vien nelīst es izvēlos velo…

Iemetu aci Al****** izsoļu lapā kurā šodien tika izsolīts SONYERICSSON U10i Aino, tā kā man bračka meklē telefonu nolēmu mazliet pasekot līdzi šai izsolei.

Sāku skatīties solītājus kā tie mainās, kuri ir notēmējuši uz šo telefonu un sola regulāri, kuri vienkārši randomā parādās. Manu uzmanību ātri piesaistīja, kāda solītāja X kura principiāli centās pārsolīt katru augstāko cenu nevis gaidot 20sec beigas, bet 1 – 3sec pēc iepriekšējā solītāja. Tad nu nolēmu paskaitīšu līdzi cik reizes un cik ilgi viņa klikšķina. Tā diezgan īsā laikā šī solītāja X solot aiz katra cita solītāja bija uzspaidījusi 400solījumus, kas protams šķita mazliet šizo, ņemot vērā faktu, ka tas viņai jau bija izmaksājis 120Ls + tobrīd aktuālā izsoles cena bija mazliet virs 50Ls. Bet pēkšņi šī solītāja pazuda, kas arī liekas mazliet dīvaini, ja cilvēks jau ir izgrūdis 120Ls Tad nu es izdomāju mazliet parēķināt, un ja mani aprēķini neviļ, tad uz to brīdi sanāca, ka norēķinot nost šos 400bidus Al***** par šo tālruni jau bija saņēmusi ~240Ls + tobrīd uzsolītā tālruņa cena. Nu ņemot vērā, ka šāda tālruņa cena pie vairumnieka varētu būt līdzīga augstāk minētajai summai, tad rodas jautājums, vai šī solītāja X nebija fiktīvs solītājs kopīgās intrigas un azarta uzturēšanai, lai izsoļu organizators ar garantiju gūtu peļņu?

Tie ir tikai nejauši novērojumi, un es nevienu nevēlos apsūdzēt, katrs pelna naudu kā māk. Un prieks par tiem, kas to tiešām labi māk

Moš tie ir Boti?

P.s. Izsole beidzās mazliet vēlāk, kad telefons bija nosolīts par 62.60Ls, kas nozīmē ka organizators saņēma 438.20Ls Laimīgie!!!

Tā nu mēs, kas esam jau uz vietas Valmierā dodamies uz pārgaujas Statoil, lai satiktos tur ar no Rīgas atbraukušajiem Koksinel biedriem Edgaru, Baibu (Cilvēks zemestrīce, jeb pati viņa domā, ka smadzeņtrīce) un Annu. Statoilā tiek iepirkts kāds sīkums brokastīm un dodamies draudzīgi anarhiskā kolonā pa Kauguru ielu uz mūsu starta vietu, bānīša stigas sākumu. Tā nu vienojušies un nostājušies vienai kopbildei, dodamies distancē.

Rīts ir samērā vēs, bet kopīgu smieklu un klaču pavadīts brauciens sāk iesilt un uzņemt apgriezienus Šķērsojam veco labo dzelzīti, vēl mazliet un klāt jau ir pirmā stacija Jāņparks. Ceļš pagaidām līdzens un viegli braucams, tā nu viegli ripojot sasniedzam Beites, aiz kurām kādu gabaliņu Bānīša uzbērums paceļas krietni virs apkārtējiem laukiem un paveras visnotaļ foršs skats. Tad jau klāt ir nākamā stacija Kocēni, kur sastopam ēkas īpašnieku, apsveicināmies, sabildējamies, noprasām par tālāko maršrutu, kur viņš iesaka mums izvairīties no braukšanas tieši pa stigu, bet braukt apkārt pa ceļu, līdz Mujāniem un tālāk uz Zilākalna pusi. Nu jau diena ir iesilusi un ir pienācis laiks raut nost siltās kārtas Pēc 5min pauzes atkal sedlos un piebraucam pie Zilākalna stacijas, kur arī stacijas īpašnieks mums iesaka tālāk braukt apkārt pa ceļu nevis pa stigu, taču šoreiz nolemjam nepaklausīt, jo savādāk aizbrauksim pa ceļu līdz pašiem Ainažiem un stigu nebūsim redzējuši

Tāpēc maucam iekšā zaļajā Un ir OK. Maļoties, kuļoties un laužoties cauri brikšņiem nonākam līdz tīruma malai, kurā izbiedējam baigo baru ar dzērvēm, bet vai mēs vainīgi, ka viņas izdomājušas tusēt uz sliedēm Pārbraucot nesen pļauto tīrumu, sākam vandīties un meklēt stigi, izbrienam dažādākos brikšņus un nospriežam, ka jābrauc gar malu prom, a tur pavisam nejauši uzejam veco labo stigu un brauciens var turpināties.

Šajā galā stiga ir OK un braucam diezgan raiti, līdz vietai kur metāla vācēji iesākuši demontēt tiltiņu pār Briedi. Tas mūsu braucienu mazliet sabremzē, jo jādabū ir pāri 10 velosipēdi, ko ķēdes principā pārtransportējam pāri.

Otrā pusē ir nopelnītas brokastis Pabrokastojuši laižam uz Dikļiem gar malu lielajam Zilākalna kūdras purvam. Izbraucam uz ceļa Dikļi Mazbrenguļi un atrodam pirmās sliedes 30Km braucienā.

Uz šī ceļa bija doma satikties ar atbalsta busiņu, taču busiņš maldoties pa apkārtceļiem kavē, tā kā mūsu dienas gaismas ilgums ir ierobežots, sazvanām busiņu, un vienojamies par nākamo pieturu, bet paši dodamies tālāk. Pa ceļam stiga ir braucama, taču nojauktie tiltiņi pār grāvjiem un uz ceļa sakritušie koki mūs mazliet bremzē, bet noteikti neaptur. Ierodamies Dikļos, apskatam visnotaļ atšķirīgo stacijas ēku, aprunājamies ar saimnieku un laužamies tālāk, Ozolu virzienā.

Ceļš vietām OK, bet pārsvarā sūdīgs, bet nu īstus piedzīvojumu meklētājus, tas netraucē. Tā nu izlaužamies līdz Ozoliem, kur beidzot satiekam atbalsta busiņu ar svaigiem pīrāgiem, kēksiņiem un siltu tēju. Kārtīgi iestiprinājušies nu jau tālāk dodamies nepilnā sastāvā, jo daži biedri nolūzt un uz Ainažiem brauc ar busiņu. Šeit stiga ir riktīgi aizaugusi ar zāli, bet ja tā cītīgi minās var pabraukt, līdz brīdim, kad mani notriec spoku drezīna un es attopos ar kājām gaisā biezajā zālē

Tā nu izsmejamies un atkal laižam zaļumos, priekšā tiltiņš, kas sastāv no trim plāniem dēlīšiem, tāpēc pāri ejam rindas kārtībā, padodot ričukus uz priekšu.

Vēl priekšā izskrien latvāņu lauks, kuram uzmanīgi iznesam cauri ričukus un varam atkal braukt. Izminušies no stigas nonākam Puikules stacijā, kur savulaik satikās, gan lielais, gan mazais dzelzceļš, bet nu par to vēsta vairs tikai zemē satrupējušas šķērsgula un salīdzinoši lielāka stacijas ēka.

Satiekot vietējo onku uzzinām, ka viņš šeit strādā, jau kopš 61. gada un, ka savulaik šeit tikusi pārkrauta kūdra no bānīša uz lielo dzelzceļu. Onka parāda mums tālāko ceļu un brīdina, ka tas neesot braucams, bet šķiet, ka onka nav bijis tālāk par 1,5km ap savu staciju, kopš 61. gada Jo pēc aptuveni 1km mūsu aizaugusī stiga pārvēršas greiderētā un noblietētā lauku ceļā un mūsu braukšanas ātrums palielinās no 10 – 14km/h uz 22 – 26Km/h, pa ceļam vēl pamanām pāris kurmīšus, kuri ir beiguši rakt

Un traucamies uz priekšu, sasniedzam Ārciema staciju, kas ir nu jau tik ierastā sarkano ķieģeļu divstāvu ēka ar ļoti stāvu jumtu. Par šo staciju mums vēlāk izstāsta interesantu stāstu, 1944.gadā vācu karaspēkam atkāpjoties, Hitlers izdeva pavēli savā ceļā iznīcināt visu iespējamo, taču šo staciju no uzspridzināšanas paglāba tās saimnieks un cilvēciskais faktors vācu karavīros, kuri par 2kg sviesta atstāja Ārciema staciju neskartu.

Tā nu bliežot Anna pamanās sajāt savam ričukam beņķi, nu labi tas tāds joks, vienkārši lūzt skrūve un beņķa vietā nu vairs ir tikai truba, Sexīgi Bet tomēr nē, ja ņem vērā, ka jābrauc ir vēl >30km. Tāpēc sazvanu atbalsta ekipāžu, savu fāčuku un norunāju, ka viņš atvedīs uz nākamo staciju pretim beņķi. Tagad braucam uz maiņām vienam minoties kājās stāvot uz bojātā velo.

Pa ceļam pie vienām mājām satiekot cilvēkus, palūdzam palīdzību un cenšamies saremontēt beņķi saviem spēkiem, bet nekā, toties remontēšanas procesā uzzinām interesantus faktus, tai skaitā augstāk minēto par Ārciem staciju. Tad nu dodamies pretim uz norunāto tikšanās vietu. Kur ilgi nav jāgaida ekspres pasts ar visu sēdekli. Salikuši ričuku atkal dodamies trasē.

Ceļš vēl jo projām noblietēts un labi braucams uz abām pusēm no stigas paveras Niedrāju – Pilkas purvs.

Ripinām ripinām, garām Mežkadegas stacijai, kur iestiprināmies ar āboliem no vecā ābeļdārza, tālāk garām Zonepes stacijai un nonākam līdz vietai, kur beidzas labais ceļš un atkal viss notiek pa zaļo Ceļš tā aizaudzis, ka braucot uz ričuka nātres vairs nekož kājās un rokās, bet nu jau pamanās iedzelt arī man degunā

Ārā sāk jau krēslot, bet mēs apņēmības pilni izlaužamies cauri vienai no šīs dienas zaļākajām vietām un nonākam uz lauku ceļa, kur mazliet apjukuši aizvelkam uz nepareizo pusi. Taču attopoties pēc apmēram 1km, saprotam, ka esam jau pavisam tuvu finišam. Griežamies riņķī un laižam uz bānīša tiltu pāri Salacai, vēl pēdējie foto un nu jau vienojoties, ka pa tumsu mēs nevēlamies vairs lauzties cauri pēdējiem km pa stigu, ceļu turpinām pa šoseju.

Un stigas noslēgumu atstājam uz nākamo gadu. Ierodamies Ainažu stacijā, kur mūs sagaida atbalsta grupa un mammas ugunskurā vārītā siltā frikadeļu zupa, kliņģeris un karsta tēja. Tā nu apsēduši tumsā ap ugunskuru iestiprināmies un daloties piedzīvojumos vēl kādu brīdi hihinam un nu jau ir laiks doties mājup.

Rezumē:
Šī bija viena no visu laiku jautrākajām kompānijām, viens no interesantākajiem maršrutiem, vieni no labākajiem atbalstītājiem un viena no garšīgākajām zupām ever
Kopā nobraucām mazliet virs 90Km pa ceļam saskaitījām laikam 23tiltiņu, piedzīvojām divus spoku drezīnas uzbrukumus un trasē pavadījām gandrīz 12h.

P.s. Tādā kompānijā var iet izlūkos uz zemes malu

Saite uz galeriju…

Tātad visu pēc kārtas. Tā kā bija nolemts braukt pa upi, man bija nepieciešama laiva pirmā doma Eži, taču šajā karstajā sezonā, nekā, viņu laivas jau rezervētas, nākamais variants www.campo.lv un bingo pirmdienā piesaku laivu Dodo par 8Ls diennaktī. Nākamais uzdevums atrast kompanionu un otru airētāju domāsiet baigi viegli, da nekā visiem kaut kādas mūžīgās problēmas nu jūs jau zinat… uhh un ahh Beigās panesās doma likt bračkam (tas kurš jenots ) būt par otru airētāju un kā smejies šis piekrīt ar
Tālāk jāpiemeklē atbilstoš apģērbs braucienam pa upi pavasarī, it kā pakonsultējoties ar cilvēkiem, kas braukuši saprotu, ka hidra nav obligāta, jo parasti no peldēšanas visi cenšas izvairīties Bet nu apspriežos ar brāli un nolemjam, ka tomēr gādāsim hidras, lai var braukt uz visu banku (ne jau Parex). Tā nu piekdienas vakarā vēl sagādāju hidras, savācu pārējās pendeles un esam gatavi doties.

Sestdienas rītā satiekamies pie Melturu tilta uz A2 šosejas, pumpējam laivas un gatavojamies piedzīvojumam… Mūsu kompānijā laikam ir 10 laivas un gandrīz divtik laivotāju. Tiesa laivu skaits finišā nedaudz atšķirsies Nu neko laivas sapumpētas, laiks mērkties ūdenī. Mēs ar bračku kā īsti tūristi apsēžamies uz soliņiem un nupat airēsim kā karaļi vienīgi prāts pietika piesiet mugursomu. Aidā pāris reizes atsperamies ar airiem un dodamies izbaudīt Amatas ūdeņu, un ilgi nav jāpūlas man liekas, ka 4. vai 5. līkumā trāpam uz sānvilnīti un izvairoties no zariem brālis paliecas nevis atpakaļ, bet uz sāniem Plunkš un ūdenī gan… Iznirstam noķeram laivu, pieliekam kājas pie zemes un lecam laivā… Ūdens pavasarī tiešām ir stindzinoš neskatoties uz to, ka man ir hidra diez ko silti nav Bet neko sasēžamies uz soliņiem (vēl jo projām kā tūristi) un laižam tālāk… Ja nemaldos nepagāja ne divi līkumi, kad uzrāvāmies uz kokiem un un man aizķeroties aiz zara atkal nākas peldēt, šoreiz gan man vienam un ātrākā straumē. Neskatoties uz to, ka peldēt es māku samērā normāli, iznirstot tādā straumē un aukstā ūdenī uz 3 sekundēm iestājas tāds kā šoks, īsti nesaprotu ķert laivu, ķert airi vai vnk peldēt uz malu… Kad atlec domāšana saprotu, ka laivu noķert nebūs reāli tāpēc ar airi vienā rokā cīnos uz krastu Straumes ātrums tāds, ja ūdens sanāk virs ceļgaliem tad nostāvēt nav iespējams, tā nu nogāžoties vēlreiz pazaudēju airi, kuru ieraugu uzpeldam 5m no manis pa straumi uz leju Tā nu ar milzīgu lēcienu līdaciņā noķeru airi un izkuļos krastā. Paskatos, kur ir mana laiva… “F*ck” laiva piestājusi otrā krastā Tas nozīmē, ka man jāpeld vēlreiz Noskatu šaurāku un seklāku vietu upē un kārpos pāri ups un atkal mani aizrauj 10m pa straumi kamēr tieku krastā. Aizčāpoju līdz laivām tur pieredzējuši laivotāji mani sabaro ar šņabi, jo bez tā nu nekā mazliet atgriežas siltums un asinsrite rokās un kājās. Bet lai pavisam uzsiltu vēl 50g vodkas un sākam airēt. Šoreiz jau gan sēžam laivā uz grīdas un airus esam piesējuši pie laivas Tālāk viss iet forši, izbaudam Amatas priekus, pārstiepjam laivu pie Kārļu HES pāri aizsprostam un tik airējam, vietām piestājot un pagaidod pārējos un izlejam lieko ūdeni no laivas. Tā esam aizkūlušies līdz Zvārtes iezim, kur norisinās laivošanas sacensības Amata 2009… Pie ieža mazliet piestājam, atpūšamies un sagatavojamies pēdējam un vislabākam posmam Lustūzim. Tas ir ~20min brauciens, kur Amatu no abām pusēm ieskauj stāvi krati, upe paliek šaura, ar ātrāku straumi, asiem līkumiem un piespiedēm līkumu ārmalās… Šis ir visjautrākais posms cīnoties ar straumēm, airējot līkumos no visa spēka lai nepiespiestos pie klints un uz sānvilnīšiem piesmeļot laivu līdz bortiem Izcīnoties vienā līkumā saprotam cik ļoti mums paveicās, jo līkuma izejā divi džeki no mūsu kompānijas jau peldas, laiva ir ierauta zem kokiem, tā ka to atbrīvot tā arī neizdevās Mēs aiz līkuma piestājām mierīgākā atstraumē paķērām virvi un devāmies uz glābšanas operāciju Kamēr ķeksējām nost pirmo kokā sedētāju mūsu acu priekšā tajā pat līkumā avarē vēl divas laivas un nākas uz krastu makšķerēt vēl pa kādam cilvēkam Bet nu tā kā makšķerēšanas atļaujas mums nav un daudzās vietās spēkā vēl ir dažādi liegumi mēs nolemjam neturpināt šo zveju un doties uz finišu.

Jē! Esam slapji ar nodauzītiem ceļgaliem un nosalušiem pirkstiem, bet dzīvi un izbaudījuši vienu no šī pavasara labākajiem un  ekstrēmakajiem piedzīvojumiem

P.s. Straumi un ūdeni vajag respektēt un to nedrīkst nenovērtēt. Kaut tā ir mūsu mazā Amata, tomēr katru gadu tā kādu paņem pie sevis.

Tā nu pēc nelielas paskraidīšanas pa veikaliem un atbilstošu izejmateriālu meklēšanas – galvenā problēma gana sīks flash, tāds kas ielīstu USB štepselī, tika iegādāts USB štepselīts, Trancend 8GB JetFlash un mājās sameklēts vecs DIN5 to PS2 kabelis.

Trancend 8GB JetFlash	USB štepselīts	DIN5 to PS2 kabelis

Tātad pirmais uzdevums, salauzt flashu līdz izmēriem, lai tas ielīstu USB štepselī. Tā kā laušana ir mana specialitāte domāts darīts…

Gala rezultāts ir tā melnā plāksnīte labajā malā.

Nākamais uzdevums ir piestiprināt vadu USB spraudnim…

Sagatavots kabelis	Pielodēts spraudnis

Tālāk USB spraudnī ir jāielīmē Flash modulītis un jāuzbīda virsū kabeļa uzmava…

Gandrīz vai gala rezultāts

Pilnīgam baudījumam vēlam nolobīt kabeļa galā izolāciju, lai tas izskatītos pavisam norauts…

Ta! Dāā..! Norauta USB kabeļa 8GB Flash gatavs!

Nepieciešamie izejmateriāli:
1) SuperSlim USB Flash;
2) USB spraudnis;
3) Kabeļa gabaliņš ~10cm;
4) Lodāmurs, alva, utt;
5) Līme – es izmandoju Bison super fix;
6) Un nelielas iemaņas darbojoties, ar nazīti, lodāmuru, standziņām un līmi…

WAR ir ziemas piedzīvojumu sacensības, kas šoreiz sevī iekļāva riteņbraukšanas, trekinga un slēpošanas disciplīnas, kā arī starpfinišā bija gulēšana no visa spēka . Šogad sacensības norisinājās Vecpiebalgā un tās apkārtnē, skrējiens pašā Vecpiebalgā, slēpojums pa Inesi (šoreiz ar to domāju ezeru) un apkārt Alaukstam. Riteņbraukšana pa sniegainiem un slideniem lauku ceļiem Vecpiebalgas apkārtnē un trekings Mandžūrijā pa sniegotiem tīrumiem, kur sniegs ir līdz… nu Jūs jau zinat! Sacensību formāts šoreiz rogainings, kas nozīmē, ka katrā posmā ir noteikts KP skaits un noteikts posma laiks, kurā ir atļauts vākt šos KP, tad nu katrs pēc savām spējām un spēkiem vāc cik var savākt.

Bet tagad par to kā viss sākās, turpinājās un beidzās…
Piektdienā darbā izprasīju brīvu pēcpusdienu, lai varētu savākt visas pendeles, tad paķert komandas biedri Lāsmu un doties uz Valmieru vākt un gatavot ekipējumu sacensībām. Tā nu visa piektdiena pagāja lielā steigā un organizatoriskā gaisotnē, bet piektdienas vakarā sāku just neizskaidrojamu spēku zudumu organismā un dramatisku pašsajūtas pasliktināšanos Nu neko jāizmēra temperatūra… F*ck 37.4 pirmā doma, forši viss darbs vējā, dalības maksa “pa kāju” un piečakarēta komanda. Domāju iešu laicīgi gulēt un no rīta skatīšos kā būs, bet nu tā lai tiešām rastos šaubas par startu ap 22 man piezvana Mārcis un paziņo, ka viņam arī ir tempereatūra 37.x Pēc sarunas vienojamies, gaidam rītu un tad pieņemam lēmumu.
Rīts, pamostos ap 7:00 un jā, tiešām jūtos nelāgi, varbūt ne tik ļoti kā vakarā, bet tomēr ne tā lai normāli nostartētu 24h sacensības, tempereatūra arī 37.1 Bet nu tā kā viss ir sagatavots un vēlme startēt baigā, sēžamies mašīnā un dodamies uz Vecpiebalgu, lai kaut pāris posmos nostartētu un sniegtu Lāsmai priekšstatu, par to kas ir piedzīvojumu sači, jo viņai vēl šādās aktivitātēs nav gadījies piedalīties
Vecpiebalgā ierodamies ar “Mēģini Vēl” komandai tik raksturīgo kavēšanos un kamēr es meklēju, kur novietot mašīnu Mārcis aizskrien uz komandas pārstāvju sapulci.
Tā nu apseglojuši savus alumīnija kumeļus saģērbušies un sakrāmējuši mugursomas, esam gatavi iziet uz starta…
Visas komadas ierodas stadionā, kur vēl tiek sniegtas pēdējās instrukcijas un tiek dots sacensību starts abām klasēm kopējs gan Tautas, gan Ekspertu. Visi deso pēc pirmā posma kartes, kas piestiprināta stadiona pretējā malā pie sienas. Pirmais posms vienkārš, 40min laikā jāsavāc maksimāli daudz punkti, kā arī jāsavāc pietiekoši daudz, lai dabūtu posma ieskaiti, tāpēc nekāda atpūta nesanāk, bet gan sīks riksīts pa Vecpiebalgas ieliņām, pļaviņām un kalniņiem. Posmā veiksmīgi savācam punktu summu, kas atbilst 3KP, bet par pārtērētu posma laiku vien KP tiek anulēts. Finišējot pirmo posmu, tiek saņemtas nākamā posma instrukcijas savākts viss nepieciešamais un sēžamies uz velo un sākam pedalēt! Velo brauciens notiek pa mazaiej lauku celiņiem, kuri protams ir klāti ar piebrauktu sniegu un vietām ledu, bet nu tā kā dienas gaisa temperatūra ir mazliet virs 0 un spīd saulīte, ceļu virskārta ir irdena un slīdēšana normas robežās. Tā nu palīdzot komandas zaķim tikt kalniņos, to draudzīgi piestumot pretkalnā, veiksmīgi savācam visus velo posma kontrolpunktus un dodamies uz finišu, kur velo odometrs rāda 37Km… Nākamais slēpošanas posms, šajā posmā, gan viss nav tik spīdoši, jo slēpes mums iesmērētas ar silto smēru, kas ir visnotaļ lipīgs un jau pirmajos metros salasa skujas, čiekurus un smilgas, kā rezultātā uz slēpju slīdvirsmas izveidojas kažokam līdzīgs pārklājums Tā nu tas tiek nokasīt ar nazi, un tālāk slēpojam ar nesmērētām slēpēm, kas rada papildus slodzi un ņemot vērā veselības trūkumu sāk arī paaugstināt temperatūru… Bet nu nolemjam, ka savāksmi tuvos kontrolpunktus un Mārcis pēc kārtējās ACC devas ir atkal gatavs slēpot. Savākuši KP dodamies uz finišu, kur jāpieņem smags lēmums, vai mēs esam gatavi doties tālajā maršrutā, kas liegs mums papildināt jeb kādas rezerves ~9h. Tā nu atpūšamies starpfinišā, kaut ko paēdam, sakrāmējamies un nolemjam, davai ja reiz esam atbraukuši, tad laižam uz visu banku, izstāties jau var vienmēr paspēt un vai nu tik traki būs, ka nevarēsim saviem spēkiem vairs tikt uz sacensību centru. Ok, sēžamies uz velosipēdiem un aiziet 4tais posms. Posmu pieveicam samērā ātri un bez liekām kļūdām un nonākam tālajā starpfinišā, kur pirmo reiz manā sacensību pieredzē notiekas obligātā ekipējuma pārbaude. Mēs kā apzinīga komanda to izturam veiksmīgi un bez sodiem varam turpināt sacensības. Nākamais posms ir sacensību odziņa trekings Mandžūrijā, brišana pa tīrumiem, mežiem, kalniņiem un lejiņām, kājām brīžiem iestiegot sniegā līdz ceļgaliem. Iestājusies jau nakts un brīžiem caur mākoņiem izspraucas spožs mēnes, kas izgaismo piesnigušos koku galus un atmiņās attaust skati no filmām, kas uzņemtas pēc Džeka Londona darbu motīviem un tā vien liekas, ka brienam pa zeltraču pēdām un kaut kur tajās eglītēs vai meža malā mūs vēro baltais ilknis un gaida, kad mēs saļimsim spēku izsīkumā Bet nē, pēc pamatīgas cīņas ar sniega segu mēs atgriežamies uz ceļa un savākuši apmēram 1/2 no posmā esošajiem KP dodamies uz starpfinišu. Tur “patīkams” pārsteigums, nākamajam velo posmam tiek izsniegta 1926. gada karte kas “ļoti” atbilst patiesībai Tā nu dodamies velo posmā, kuram vajadzētu mūs aizvest atpakaļ uz sacensību centru un kuram seko nakts pauze! Bet nu pēc smagā trekinga man atkal pamatīgi uzdod veselība un saprotu, ka neesmu gatavs maldīties pēc tās nolāpītās kartes, tāpēc nolemjam, ka savācam vienu KP posma ieskaitei un dodamies uz sacensību centru atpūsites. Tā arī izdaram un jau pēc pāris stundām esam sacensību centrā. Kur mūs sagaida mūsu vislabākās, vismīļākās un visuzticamākās atbalstītājas Kiča, Maiga un Baiba. Šīs brīnišķīgās būtnes ir sarūpējušas makaronus, medijumu gaļas kotletes un karstu tēju. Tā nu paēdam, atvelkam elpu un ar mūsu atbalstītāju palīdzību nokrāmējamies un dodamies nakts miegā, kas posma saīsināšanas rezultātā mums izrādas par 2h garāks nekā pārējiem un tāpēc varam nosnausties vai vismaz atlaisties uz 5h.
Pēc nakts pauzes un samērā labas atpūtas seko sacensību otrā diena…
Tā sākas ar slēpošanas posmu apkārt Alaukstam, kas man īpašas problēmas nesagādā un samērā lēnā un mierīgā tempā veicu slēpojumu, diemžēl nesmu tik labs slēpotājs, lai varētu palīdzēt komandas biedriem velkot, jo viņiem šis posms ir lielāka cīņa nekā man. Bet nu pieveikušu 20Km garo posmu varam visi lepni piesist pie krūtīm, mēs to izdarījām
Priekšpēdējais posms atkal man “mīļotais” trekings, taču šodien jūtos krietni labāk un pieveicam trekingu atbilstoši savām spējām, savācam visus KP, kas ir mūsu spēkos un raitā solī laižam uz sacensību centru, lai dotos pēdējā posmā, kuram mums ir atlikusi stunda laika. Mārcis ātri kartē ieskicē KP atrašanos unlecam ričukos un dodamies pēdējā posmā. Nu jau katrs mazākais pretkalniņš Lāsmai sagādā lielas problēmas, es cenšos piestumt cik varu, taču arī mani kāju muskuļi jau deg un sāk ļoti savilkties, gandrīz vai krampjaini, taču sakostiem zobiem ripojam pēc viena KP, lai būtu ieskaitīti visi posmi, acu priekšā jau redzam finišu un pamazām jau pārņem sajūta, ka būsim pieveikuši šo sacīksti. Laikam šīs sajūtas pārņemtiem zūd uzmanība un Babāc vienā līkumā uz ledus man priekšā nokrīt Lāsma, es izvairīdamies no avārījas, traumām un tehnikas bojājumiem, lecu nost no ričuka uz valni, un mana mugursoma kaut kā pamanās pārraut mani pāri valnim un ieraut grāvī, tā ka ārā rēgojas tika kājas bet nu viss veiksmīgi, nekādu traumu un tehnikas defektu. Noskurinamies un laižam pēc pēdējā punkta un uz finišu. Tā nu šis patiesības un laimes mirklis ir klāt, mokas ir beigušās ieripojam finišā neilgi pirms kontrollaika beigām, atzīmējam un nododam identus.

Jē mēs to izdarījām mēs pieveicām šīs sacensības, kas komadai, kuras sastāvā ir divi cilvēki ar paaugstinātu temperatūru un viens bez pieredzes šādās sacensībās manu prāt ir ļoti labs rādītājs.

Kopsavilkums:

Distancē pavadītais laiks 18:55:22
Savāktie KP 30

Vieta kopvērtējumā 13

P.s. Liels paldies komandai “Mēģini vēl” – Lāsmai un Mārcim. Liels paldies “Koksinela” Baibai, par komandas biedra atrašanu. Un liels paldies mūsu mīļajām atbalstītājām Kičai un Maigai…

Bildes (Mūsu komandas NR.17):

Tā nu mēs 4 cilvēku kompānija 7dien iegādājām biļetes un vakar pirms nelielas pasēdēšanas Chilly vilkāmies uz arēnu. Uz spēles sākumu ieradāmies tā nesteidzoties, kā rezultātā uz sēdvietām devāmies jau spēlei sākoties. Māņticības dzīts, bet drīzāk jau dabisko vajadzību dīdīts pirms ieiešanas arēnā vēl apmeklēju toču, tā teikt lai taimu varētu sausā nostāvēt Un kā smejies pirmais taims toč sausā 1 : 0 Rīdzinieki vadībā. Pirms otrā taima arī domāju, ja jau šitais palīdz jāiet vēlreiz, tā nu es izstāvēju garo rindu, atvieglojos un atkal jau nokavēju centra iemetienu, bet jūs ziniet arī palīdzēja, Pruseks kapitulē tikai vienu reizi, bet periods noslēdzas Rīdziniekiem par labu 3:1 Pirms pēdējā perioda man nevajadzēja un spēles iznākumu Jūs jau zinat, protams atbildību nekādu es par to uzņemties neesmu gatavs, to atstāšu politiķu ziņā viņiem tāds darbs uzņemties atbildību…

Nu spēle kā tāda man patika, ja neskaita visādus gļukus aizsardzībā, bet nu par to es savu viedokli neizteikšu, jo hoķi pats esmu spēlējis tikai uz dīķa vai āra slidotavā skolas laikā, un neesmu tiesīgs tiesāt spēlētājus. Kā arī nevēlos saņemt pārmetumus no Dinamo faniem, anti faniem, elfiem, nacionāl boļševikiem un apaļā veikala pārdevējas.

Nevarētu teikt arī, ka pārāk pārdzīvoju spēles iznākumu, jo neesmu baigais Dinamo fans, kā arī pēdējā laikā vairs nesanāk tik ļoti just līdzi izlases sasniegumiem, laikam esmu atmetis pārliekās ilūzījas un paaugstināto optimismu, protams, ticot ka vienu dienu mēs jūs visus…

Bet nu to pēc kā es gāju, noķert hoķa gaisotni, es dabūju lielā devā. 11 tūkstoš līdzjutējiem kopīgi skandējot “sarauj, sarauj” vai “dinamo, dinamo”… Nu visi jau šīs dziesmas un saukļus zin. Protams labi izbaudīt varēja arī līdzjutēju neapmierinātību ar tiesnešu sniegumu, bet tā jau tas ir vienmēr, ja tavējie zaudē, tad pamatoti vai nepamatoti kādu ir jāvaino. Bet šoreiz tas izpaudās tik uzjautrinošā veidā, 11K līdzjutēju vienbalsīgi bļāva”Suģja pidaras, suģja pidaras” tas toč bija fun! Es pat ar piebalsoju, lai nejustos nepiederīgs šīs gaisotnes radīšanā. Protams bija arī pāris incidenti, ka daži nesavaldījās un sāka laukumā mest naudu, tādu rīcību es kategoriski neatbalstu.

Tātad pāris vārdos sakot – Visiem kam hokejs nav pilnībā vienaldzīgs, atrodiet laiku un aizejiet pēc hokeja gaisotnes uz kādu no izlases pārbaudes spēlēm vai nākam sezon uz kādu no Dinamo spēlēm. Ir to vērts

Sarauj!!!

Jāpiebilst gan ka mans SE bija krietni vairāk nobružājies, un taustiņu trūkuma dēļ sāka līdzināties Touche Screen tālruņiem

Pirmā izvēle neveiksmīga! Paņēmās baigais draņķis HTC Touche Cruise vienīgā lieta kas man patikās bija TomTom navigācija.

Tad uzradās iespēja tikt pie cita aparāta par to nemaksājot ne santīma. Un man kā pieredzējušam Sony Ericsson fanam, tas likās pavisam vilinoši. Tātad nākamais aparāts Sony Ericcson W760i kura darbībā jau pēc neilga laika iemetās neciešami restarti.

Tad nu nolēmu pamēģināt ko pavisam jaunu, Jūs domāsies LSD! Nē, nospriedu, ka jāpērk kaut kas no Aizkostā logo produktiem, tā kā vienu tādu tiesa vecāku biju redzējis Pūkam un pamanijis, ka tas džeks ir nepārtrauktā sajūsmā mana izvēle, un šī raksta pirmais varonis ir Apple iPhone 3G – 8GB versija.

Spēļmantiņa baigi forša, tai pat laikā ar pietiekoši normālu funkcionalitāti, kuru es netaisos uzskaitīt,  jo tas ir izdarīts katrā otrajā Blogā. Tik pateikšu, ka man jau vairāk kā 3 mēnešus esot šā gadget īpašniekam nevienā brīdī nav šķitis, ka būtu pārmaksājis, nopircis nepareizo telefonu un ka par to naudu varētu dabūt kaut ko labāku. Baterijas darbības laiks neatšķiras no augstāk minētā Sony Ericcson W760i izņemot reizes, kad ejot slēpot iemetu iPhone jakas kabatā un palaižu Trailguru, lai ierakstītu noslēpoto distanci, ātrumu, laiku un saņemtu skaistu atzīmi google mapos pa kurieni esmu slēpojis, bet nezinu vai ir tādi telefoni, kas strauji neēstu baču lietojot GPS. Taču gala rezultāts ir tā vērts, lai vakarā varētu uzlikt telefonu lādēties galu galā nav man jānes malka un jākurinā TEC, bet vienkārši jāiesprauž rozetē lādētājs.
Tā kādu laiku palietojis iPhone un esot ļoti apmierināts ar produkta kvalitāti, lietojuma ērtību un piedāvātajām funkcijām, un balstoties uz pieaugošo neapmierinātību ar sava laptopa darbību nospriedu ka ir pienācis laiks Apple 2
Tas notika samērā spontāni, kārtējo reizi sērfojot eBay uzgāju UK sen kāroto Apple MacBook cenā, kas no LV esošās cenas ar visu piegādi atšķīrās par gandrīz 200Ls. Domāts darīt! Tagad jau 2,5nedēļas esmu MacBook un OS X lietotājs un jāteic esmu pat ļoti apmierināts ar jauno vidi Bet nu pagaidām nesteigšos klāstīt visu ko esmu apguvis un kas liekas foršs, lai neizblamētos un nesaņemtu jūru ar kritiskiem komentāriem no profesionāliem Apple lietotājiem
Varu tik piebilst vienu man pērkot jaunu datoru vajadzība pret gribu bija 2 pret 8 nevis 1 pret 9 kā pūkam Un pūks zinās kāpēc