Ņemot vērā to, ka šī turnīra nosaukums ir “Latvijas TAKTISKAIS paintball turnīrs”, domājām, ka tāds tas arī būs – Taktisks. Tā kā mums ir neliela pieredze šaudoties pa jaunceltnēm un graustiem, kur cīņas rezultāts ir atkartīgs no tā cik taktiski tu pārvietojies, kā sadarbojies ar komandu utt… Tad domājām, ka arī šajā turnīrā viss notiksies līdzīgi. Bet aizbraucot uz sacensību norises vietu “Cēsu paintball parku” un uzzinot to, ka komandām nav nekādi ierobežojumi uz bumbiņu skaitu ko tās drīkst izšaut turnīra laikā, sapratām “We are so f***king dead”. Jo neviens no mūs komandas dalībniekiem nav aprīkots ar automāt režīmā šaujošu ieroci un nevienam nav pieredze šaut bumbu mākoņus, kā tas notiek tā saucamjās “Speed ball” tipa sacensībās. Vienīgais mierinājums bija veiksmīgais izlozes saraksts, kurā pirmās komandas bija ar tikpat mazu pieredzi šajās sacensībās un nebija līdz zobiem bruņojušās ar automātiskaijiem vai “Speed ball” ieročiem, kas mums ar mūsu smagnējajiem Tippmann X7 neatstātu nekādas izredzes.

Pirmā misija: “Karogs”

Uzdevums:
Aiznest karohu no savas bāzes līdz laukuma centrā esošajam fortam un uzvilkt to mastā, tajā pat laikā iznīcinot pēc iespējas vairāk pretinieku ar pēc iespējas mazāk zaudējumiem savās rindās.

Punkti:
5 punkti par misiju un punkts par katru nošauto pretinieku, un punkts par katruizdzīvojušo savās rindās.

Otrā misija: “Čemodāns”

Uzdevums:
Dabūt kodu atslēgas šifru, atmūķēt atslēgu un nogādāt čemodānu savā bāzē no centrālā forta.

Punkti:
5 punkti par misiju un punkts par katru nošauto pretinieku, un punkts par katruizdzīvojušo savās rindās.

Tā nu sagatavojušies pirmajai kaujai, noregulējuši ieročus no bīstamjām 400FPS līdz atļautajām 300FPS devāmies cīņā. Adrenalīna līmenis asinīs bija sasniedzi kritisku daudzumu un sirds izsprāgšanu uz āru dēļ pārdabiskā pulsa glāba tikai bruņu veste.

Pirmā cīņa beidzas mums necerēti labvēlīgi, savācam maksimālo 15 punktu skaitu, un uzvaras eiforijas pārņemti gatavojamies nākamajām kaujām, adrenalīna līmenis nokrities normas robežās un pulss arī nostabilizējies.
Nākamās kaujas arī aizrit uz tik negaidīti labas nots, ka pēc piektās cīņas džeki sāk interesēties par mūsu ieročiem un brīnīties par to salīdzinoši švako aprīkojumu tai skaitā par Co2 izmatošan, kas sacensībās jau sen ir zaudējis savu popularitāti. Mums pat tiek uzdots jautājums, vai mēs neesam militāristi
Pēc pirmajām 5 cīņām, pateicoties labai izlozei un mūsu veiksmīgajai un taktiskajai spēlei, kad mēs esam izšāvuši katrs 1,5 loaderus (300 bumbiņas) tai laikā, kad top komadās džeki katrā spēlē ir izbliezuši ap 500 bumbiņām, esam izvirzījušies turnīra tabulas pirmajā vietā. Taču šāda veiksme mūs vairs nepavada, jo vienā no sacensībām mūsu komandā Edgars gūst traumu un nevar spēlēt vairs netuvu ar 100% atdevi, līdz ar to no 5 spēlētājiem paliekam 4,5 vai 4,3 spēlētāji, jo Edgars pat pēc pretsāpju līdzekļu injicēšanas kājas muskulī šaut var, bet paskriet vairs nē…
Tā nu turpinot cīņu smagi zaudējam divām relatīvi vājākām komandām, man saņemot diskvalifikāciju vienā no spēlēm, par stobra aizbāžņa pazaudēšanu, noslīdam grupu turnīra tabulā uz otro vai trešo vietu. Un pēdējā spēle mums ir ar vienu no TOP komandām, kurai arī tikšana pusfinālā ir atkarīga no cīņas ar mums.
Tā nu traumēti un sliktā noskaņojumā pēc diviem smagiem zaudējumiem dodamies laukumā un zinam, kas būs – bumbu mākonis un krusa
Bet nu noskaņojamies ka maksimālos punktus mēs viņiem neatdosim uzsākam cīņu un bumbu mākoņa spiesti nosēžamies dziļā aizsardzībā. Pretiniekam laikam pārvērtējot savus spēkus, sāk zust uzmanība, kā rezultātā viņi sāk spēlēt aizvien atklātāk un uzbrukt bez aizsega, kas laikam arī ir viņu liktenīgā kļūda, kas beidzas ar diviem kritušajiem viņu rindās un vienu mūsu rindā, misiju izpildīt neizdodas nevienai no komandām, tāpēc mēs saņemam 6 punktus par šo spēli un pretinieks 4. Tas dod mums stabilu otro vietu grupu turnīra tabulā un iekļūšanu pusfinālā.

Diemžēl ne pusfinālu, ne 3 – 4 vietas finālu mums neizdodas uzvarēt, gan muļķīgu kļūdu, gan traumu dēļ un sacensības noslēdzam ceturtajā vietā. Kas mums kā komandai kura pirmo reizi startē šādā pasākumā ir ļoti labs sasniegums

Paldies organizatoriem par spraigām un interesantām sacensībām.

Paldies komandai – Kristapam, Edgaram, Arnim un Arnim

Tiekamies 4.posmās 16.augustā “Zeltiņos”

Tātad pēdējais ieraksts bija pirms lielajām maija brīvdienām, nu pa šīm brīvdienām izmantoju iespēju nedarīt neko un tajā pat laikā padarīt šo un to, piemēram, pabraukāt ar velosipēdu, uzspēlēt paintball, utt….

Runājot par velo, tādi lielākie notikumi bija SEB kalnu divriteņu maratona pirmais posms Cēsis -> Valmiera. Šogad biju uzstādījis sev mērķi nofinišēt pirmajā simtniekā, izklausās baigi nopietni ne , bet nu tas nemaz nav tik ļoti viegli, pie nosacījuma ja neesi baigais talants vai cītīgs velosipēdists. Tāpēc es sezonas sākumā arī izbraucu kādu līkumu ar fellīti, lai nebūtu gluži ziemas putekļi no kažoka jāvējo maršrutā Cēsis -> Valmiera.
Sacensības norisinājās 1. maijā „Darba svētkos”, šogad ņemot vērā manu pagājušās sezonas viduvējo sniegumu startēju no trešā koridora, kas uz kopējā fona varētu pat teikt bija ideāli, jo tie, kas pagājušo sezonu nebrauca vispār startēja no astotā koridora, kas nozīmē, ka startā jau viņi atradās tūkstošs vietas aiz uzvarētāja Distance šogad bija vecā un labi zināmā pa Ežu velotaku. Laiciņš ar bija tīri tā neko, ja neskaita pretvēju atklātajās vietās sākot no pusdistances. Tā nu es un vēl tūkstošs simtu trīsdesmit divi dalībnieki tauta klasē un divsimt trīspadsmit sporta klasē minamies pretim finišam Valmieras centrā pie rātes. Es finišēju 1:37:35 braucot ar vidējo ātrumu 25,8Km/h un ierindojos 90. tajā vietā. It kā jau mērķis izpildīts un rezultāts uzlabots, bet gandarījums minimāls, jo tāds pats rezultāts pagājušo gadu man būtu devis vietu pirmajā piecdesmitniekā, tad rodas jautājums, kas ir mainījies? Vai Latvijā ir kļuvis vairāk slinku sportistu, kas nevīžo braukt sporta klasē tur kur ir viņu vieta, vai centīgu un talantīgu amatieru, kas izmēģina savus spēkus tautas klasē, lai pēc gada vai diviem rādītu jaudu elitē
Vēl par velo lietām runājot es pagājušajā piektdienā izmēģināju kā tas ir ar felli atmīties no Rīgas uz Valmieru. Un ziniet nebija tik traki… Piektdienā pēc darba minos laukā un savā tempā devos uz Valmieru, pa ceļam piestājot Straupē un uzpildot dzeramā rezervi. Nu braukšanas laiks man bija 3 stundas un 45 minūtes un vidējais ātrums 29,4 Km/h pūšot nelielam pretvējam un kopā nobraucot 110 Km. Tik tālu par velo…
Paintball spēlējām stroikā pie Valmieras kā parasti un savācāmies seši cilvēki, kas nav daudz un nav arī galīgi maz Šoreiz man kaut kā ļoti labi veicās, un spēli pabeidzu ar pozitīvu “Kills / Death” koeficientu
Hmm… Kas vēl tāds???
Ā jā, es centos iziet skati savai mašīnai un, protams, ka nesekmīgi vīriņš no Bauskas ielas CSDD izdomāja, ka man jāmaina kreisais balsts un labā stabilizatora atsaite. Labi samainīšu ar, lai viņi iet di***st!

Nu tas laikam īsumā būtu viss. Turpmāk centīšos rakstīt laicīgāk un pa daļām, lai neveidojas tādi šausminoši memuāri kā tagad

P.s. Visi velodraugi un braukt gribētāji, tiekamies šo svētdien 20.05 Krimuldā uz SEB kalnu divriteņu maratona otro posmu. Uzmīsim kalnā pāris reizes ko?!

Tā nu es un vēl pāris kadri iegādājāmies Paintball aprīkojumu, lai varētu palustēties no sirds. Pēc pāris nedēļu gaidīšanas un braukšanas uz Mārupi pāri salu tiltam piektdienas vakarā tūlī pēc darba laika, kas nebūt nav foršs pasākums jo aizņem vismaz 2h, esmu ieguvis kāroto mantu.
Nu tad sīkāk par pašu galveno. Iegadajos es Tippmann X7 mārkeri, kas skaitās šobrīd no tirgū pieejamajiem paintball ieročiem pats “customaizojamākais” un ar +/- normālām šaušanas īpašībām.

Protams ņemot vērā to, ka šis ierocis ir pietiekoši bīstams tika iegādāts arī viss vajadzīgais aizsargaprīkojums V-Force Profiler maska, bruņu veste un bruņotie cimdi.

Tagad degu nepacietībā izmēģināt šo spēļmantiņu kariņā, bet tada sasodīta problēma, ka nebija šodien iespējams uzpildīt gāzes baloniņu ar Co2 tagad mans komplekts stāv plauktā un kliedz uz mani “davai pašauj pašauj pašauj…”