Tā nu mēs, kas esam jau uz vietas Valmierā dodamies uz pārgaujas Statoil, lai satiktos tur ar no Rīgas atbraukušajiem Koksinel biedriem Edgaru, Baibu (Cilvēks zemestrīce, jeb pati viņa domā, ka smadzeņtrīce) un Annu. Statoilā tiek iepirkts kāds sīkums brokastīm un dodamies draudzīgi anarhiskā kolonā pa Kauguru ielu uz mūsu starta vietu, bānīša stigas sākumu. Tā nu vienojušies un nostājušies vienai kopbildei, dodamies distancē.

Rīts ir samērā vēs, bet kopīgu smieklu un klaču pavadīts brauciens sāk iesilt un uzņemt apgriezienus Šķērsojam veco labo dzelzīti, vēl mazliet un klāt jau ir pirmā stacija Jāņparks. Ceļš pagaidām līdzens un viegli braucams, tā nu viegli ripojot sasniedzam Beites, aiz kurām kādu gabaliņu Bānīša uzbērums paceļas krietni virs apkārtējiem laukiem un paveras visnotaļ foršs skats. Tad jau klāt ir nākamā stacija Kocēni, kur sastopam ēkas īpašnieku, apsveicināmies, sabildējamies, noprasām par tālāko maršrutu, kur viņš iesaka mums izvairīties no braukšanas tieši pa stigu, bet braukt apkārt pa ceļu, līdz Mujāniem un tālāk uz Zilākalna pusi. Nu jau diena ir iesilusi un ir pienācis laiks raut nost siltās kārtas Pēc 5min pauzes atkal sedlos un piebraucam pie Zilākalna stacijas, kur arī stacijas īpašnieks mums iesaka tālāk braukt apkārt pa ceļu nevis pa stigu, taču šoreiz nolemjam nepaklausīt, jo savādāk aizbrauksim pa ceļu līdz pašiem Ainažiem un stigu nebūsim redzējuši

Tāpēc maucam iekšā zaļajā Un ir OK. Maļoties, kuļoties un laužoties cauri brikšņiem nonākam līdz tīruma malai, kurā izbiedējam baigo baru ar dzērvēm, bet vai mēs vainīgi, ka viņas izdomājušas tusēt uz sliedēm Pārbraucot nesen pļauto tīrumu, sākam vandīties un meklēt stigi, izbrienam dažādākos brikšņus un nospriežam, ka jābrauc gar malu prom, a tur pavisam nejauši uzejam veco labo stigu un brauciens var turpināties.

Šajā galā stiga ir OK un braucam diezgan raiti, līdz vietai kur metāla vācēji iesākuši demontēt tiltiņu pār Briedi. Tas mūsu braucienu mazliet sabremzē, jo jādabū ir pāri 10 velosipēdi, ko ķēdes principā pārtransportējam pāri.

Otrā pusē ir nopelnītas brokastis Pabrokastojuši laižam uz Dikļiem gar malu lielajam Zilākalna kūdras purvam. Izbraucam uz ceļa Dikļi Mazbrenguļi un atrodam pirmās sliedes 30Km braucienā.

Uz šī ceļa bija doma satikties ar atbalsta busiņu, taču busiņš maldoties pa apkārtceļiem kavē, tā kā mūsu dienas gaismas ilgums ir ierobežots, sazvanām busiņu, un vienojamies par nākamo pieturu, bet paši dodamies tālāk. Pa ceļam stiga ir braucama, taču nojauktie tiltiņi pār grāvjiem un uz ceļa sakritušie koki mūs mazliet bremzē, bet noteikti neaptur. Ierodamies Dikļos, apskatam visnotaļ atšķirīgo stacijas ēku, aprunājamies ar saimnieku un laužamies tālāk, Ozolu virzienā.

Ceļš vietām OK, bet pārsvarā sūdīgs, bet nu īstus piedzīvojumu meklētājus, tas netraucē. Tā nu izlaužamies līdz Ozoliem, kur beidzot satiekam atbalsta busiņu ar svaigiem pīrāgiem, kēksiņiem un siltu tēju. Kārtīgi iestiprinājušies nu jau tālāk dodamies nepilnā sastāvā, jo daži biedri nolūzt un uz Ainažiem brauc ar busiņu. Šeit stiga ir riktīgi aizaugusi ar zāli, bet ja tā cītīgi minās var pabraukt, līdz brīdim, kad mani notriec spoku drezīna un es attopos ar kājām gaisā biezajā zālē

Tā nu izsmejamies un atkal laižam zaļumos, priekšā tiltiņš, kas sastāv no trim plāniem dēlīšiem, tāpēc pāri ejam rindas kārtībā, padodot ričukus uz priekšu.

Vēl priekšā izskrien latvāņu lauks, kuram uzmanīgi iznesam cauri ričukus un varam atkal braukt. Izminušies no stigas nonākam Puikules stacijā, kur savulaik satikās, gan lielais, gan mazais dzelzceļš, bet nu par to vēsta vairs tikai zemē satrupējušas šķērsgula un salīdzinoši lielāka stacijas ēka.

Satiekot vietējo onku uzzinām, ka viņš šeit strādā, jau kopš 61. gada un, ka savulaik šeit tikusi pārkrauta kūdra no bānīša uz lielo dzelzceļu. Onka parāda mums tālāko ceļu un brīdina, ka tas neesot braucams, bet šķiet, ka onka nav bijis tālāk par 1,5km ap savu staciju, kopš 61. gada Jo pēc aptuveni 1km mūsu aizaugusī stiga pārvēršas greiderētā un noblietētā lauku ceļā un mūsu braukšanas ātrums palielinās no 10 – 14km/h uz 22 – 26Km/h, pa ceļam vēl pamanām pāris kurmīšus, kuri ir beiguši rakt

Un traucamies uz priekšu, sasniedzam Ārciema staciju, kas ir nu jau tik ierastā sarkano ķieģeļu divstāvu ēka ar ļoti stāvu jumtu. Par šo staciju mums vēlāk izstāsta interesantu stāstu, 1944.gadā vācu karaspēkam atkāpjoties, Hitlers izdeva pavēli savā ceļā iznīcināt visu iespējamo, taču šo staciju no uzspridzināšanas paglāba tās saimnieks un cilvēciskais faktors vācu karavīros, kuri par 2kg sviesta atstāja Ārciema staciju neskartu.

Tā nu bliežot Anna pamanās sajāt savam ričukam beņķi, nu labi tas tāds joks, vienkārši lūzt skrūve un beņķa vietā nu vairs ir tikai truba, Sexīgi Bet tomēr nē, ja ņem vērā, ka jābrauc ir vēl >30km. Tāpēc sazvanu atbalsta ekipāžu, savu fāčuku un norunāju, ka viņš atvedīs uz nākamo staciju pretim beņķi. Tagad braucam uz maiņām vienam minoties kājās stāvot uz bojātā velo.

Pa ceļam pie vienām mājām satiekot cilvēkus, palūdzam palīdzību un cenšamies saremontēt beņķi saviem spēkiem, bet nekā, toties remontēšanas procesā uzzinām interesantus faktus, tai skaitā augstāk minēto par Ārciem staciju. Tad nu dodamies pretim uz norunāto tikšanās vietu. Kur ilgi nav jāgaida ekspres pasts ar visu sēdekli. Salikuši ričuku atkal dodamies trasē.

Ceļš vēl jo projām noblietēts un labi braucams uz abām pusēm no stigas paveras Niedrāju – Pilkas purvs.

Ripinām ripinām, garām Mežkadegas stacijai, kur iestiprināmies ar āboliem no vecā ābeļdārza, tālāk garām Zonepes stacijai un nonākam līdz vietai, kur beidzas labais ceļš un atkal viss notiek pa zaļo Ceļš tā aizaudzis, ka braucot uz ričuka nātres vairs nekož kājās un rokās, bet nu jau pamanās iedzelt arī man degunā

Ārā sāk jau krēslot, bet mēs apņēmības pilni izlaužamies cauri vienai no šīs dienas zaļākajām vietām un nonākam uz lauku ceļa, kur mazliet apjukuši aizvelkam uz nepareizo pusi. Taču attopoties pēc apmēram 1km, saprotam, ka esam jau pavisam tuvu finišam. Griežamies riņķī un laižam uz bānīša tiltu pāri Salacai, vēl pēdējie foto un nu jau vienojoties, ka pa tumsu mēs nevēlamies vairs lauzties cauri pēdējiem km pa stigu, ceļu turpinām pa šoseju.

Un stigas noslēgumu atstājam uz nākamo gadu. Ierodamies Ainažu stacijā, kur mūs sagaida atbalsta grupa un mammas ugunskurā vārītā siltā frikadeļu zupa, kliņģeris un karsta tēja. Tā nu apsēduši tumsā ap ugunskuru iestiprināmies un daloties piedzīvojumos vēl kādu brīdi hihinam un nu jau ir laiks doties mājup.

Rezumē:
Šī bija viena no visu laiku jautrākajām kompānijām, viens no interesantākajiem maršrutiem, vieni no labākajiem atbalstītājiem un viena no garšīgākajām zupām ever
Kopā nobraucām mazliet virs 90Km pa ceļam saskaitījām laikam 23tiltiņu, piedzīvojām divus spoku drezīnas uzbrukumus un trasē pavadījām gandrīz 12h.

P.s. Tādā kompānijā var iet izlūkos uz zemes malu

Saite uz galeriju…

WAR ir ziemas piedzīvojumu sacensības, kas šoreiz sevī iekļāva riteņbraukšanas, trekinga un slēpošanas disciplīnas, kā arī starpfinišā bija gulēšana no visa spēka . Šogad sacensības norisinājās Vecpiebalgā un tās apkārtnē, skrējiens pašā Vecpiebalgā, slēpojums pa Inesi (šoreiz ar to domāju ezeru) un apkārt Alaukstam. Riteņbraukšana pa sniegainiem un slideniem lauku ceļiem Vecpiebalgas apkārtnē un trekings Mandžūrijā pa sniegotiem tīrumiem, kur sniegs ir līdz… nu Jūs jau zinat! Sacensību formāts šoreiz rogainings, kas nozīmē, ka katrā posmā ir noteikts KP skaits un noteikts posma laiks, kurā ir atļauts vākt šos KP, tad nu katrs pēc savām spējām un spēkiem vāc cik var savākt.

Bet tagad par to kā viss sākās, turpinājās un beidzās…
Piektdienā darbā izprasīju brīvu pēcpusdienu, lai varētu savākt visas pendeles, tad paķert komandas biedri Lāsmu un doties uz Valmieru vākt un gatavot ekipējumu sacensībām. Tā nu visa piektdiena pagāja lielā steigā un organizatoriskā gaisotnē, bet piektdienas vakarā sāku just neizskaidrojamu spēku zudumu organismā un dramatisku pašsajūtas pasliktināšanos Nu neko jāizmēra temperatūra… F*ck 37.4 pirmā doma, forši viss darbs vējā, dalības maksa “pa kāju” un piečakarēta komanda. Domāju iešu laicīgi gulēt un no rīta skatīšos kā būs, bet nu tā lai tiešām rastos šaubas par startu ap 22 man piezvana Mārcis un paziņo, ka viņam arī ir tempereatūra 37.x Pēc sarunas vienojamies, gaidam rītu un tad pieņemam lēmumu.
Rīts, pamostos ap 7:00 un jā, tiešām jūtos nelāgi, varbūt ne tik ļoti kā vakarā, bet tomēr ne tā lai normāli nostartētu 24h sacensības, tempereatūra arī 37.1 Bet nu tā kā viss ir sagatavots un vēlme startēt baigā, sēžamies mašīnā un dodamies uz Vecpiebalgu, lai kaut pāris posmos nostartētu un sniegtu Lāsmai priekšstatu, par to kas ir piedzīvojumu sači, jo viņai vēl šādās aktivitātēs nav gadījies piedalīties
Vecpiebalgā ierodamies ar “Mēģini Vēl” komandai tik raksturīgo kavēšanos un kamēr es meklēju, kur novietot mašīnu Mārcis aizskrien uz komandas pārstāvju sapulci.
Tā nu apseglojuši savus alumīnija kumeļus saģērbušies un sakrāmējuši mugursomas, esam gatavi iziet uz starta…
Visas komadas ierodas stadionā, kur vēl tiek sniegtas pēdējās instrukcijas un tiek dots sacensību starts abām klasēm kopējs gan Tautas, gan Ekspertu. Visi deso pēc pirmā posma kartes, kas piestiprināta stadiona pretējā malā pie sienas. Pirmais posms vienkārš, 40min laikā jāsavāc maksimāli daudz punkti, kā arī jāsavāc pietiekoši daudz, lai dabūtu posma ieskaiti, tāpēc nekāda atpūta nesanāk, bet gan sīks riksīts pa Vecpiebalgas ieliņām, pļaviņām un kalniņiem. Posmā veiksmīgi savācam punktu summu, kas atbilst 3KP, bet par pārtērētu posma laiku vien KP tiek anulēts. Finišējot pirmo posmu, tiek saņemtas nākamā posma instrukcijas savākts viss nepieciešamais un sēžamies uz velo un sākam pedalēt! Velo brauciens notiek pa mazaiej lauku celiņiem, kuri protams ir klāti ar piebrauktu sniegu un vietām ledu, bet nu tā kā dienas gaisa temperatūra ir mazliet virs 0 un spīd saulīte, ceļu virskārta ir irdena un slīdēšana normas robežās. Tā nu palīdzot komandas zaķim tikt kalniņos, to draudzīgi piestumot pretkalnā, veiksmīgi savācam visus velo posma kontrolpunktus un dodamies uz finišu, kur velo odometrs rāda 37Km… Nākamais slēpošanas posms, šajā posmā, gan viss nav tik spīdoši, jo slēpes mums iesmērētas ar silto smēru, kas ir visnotaļ lipīgs un jau pirmajos metros salasa skujas, čiekurus un smilgas, kā rezultātā uz slēpju slīdvirsmas izveidojas kažokam līdzīgs pārklājums Tā nu tas tiek nokasīt ar nazi, un tālāk slēpojam ar nesmērētām slēpēm, kas rada papildus slodzi un ņemot vērā veselības trūkumu sāk arī paaugstināt temperatūru… Bet nu nolemjam, ka savāksmi tuvos kontrolpunktus un Mārcis pēc kārtējās ACC devas ir atkal gatavs slēpot. Savākuši KP dodamies uz finišu, kur jāpieņem smags lēmums, vai mēs esam gatavi doties tālajā maršrutā, kas liegs mums papildināt jeb kādas rezerves ~9h. Tā nu atpūšamies starpfinišā, kaut ko paēdam, sakrāmējamies un nolemjam, davai ja reiz esam atbraukuši, tad laižam uz visu banku, izstāties jau var vienmēr paspēt un vai nu tik traki būs, ka nevarēsim saviem spēkiem vairs tikt uz sacensību centru. Ok, sēžamies uz velosipēdiem un aiziet 4tais posms. Posmu pieveicam samērā ātri un bez liekām kļūdām un nonākam tālajā starpfinišā, kur pirmo reiz manā sacensību pieredzē notiekas obligātā ekipējuma pārbaude. Mēs kā apzinīga komanda to izturam veiksmīgi un bez sodiem varam turpināt sacensības. Nākamais posms ir sacensību odziņa trekings Mandžūrijā, brišana pa tīrumiem, mežiem, kalniņiem un lejiņām, kājām brīžiem iestiegot sniegā līdz ceļgaliem. Iestājusies jau nakts un brīžiem caur mākoņiem izspraucas spožs mēnes, kas izgaismo piesnigušos koku galus un atmiņās attaust skati no filmām, kas uzņemtas pēc Džeka Londona darbu motīviem un tā vien liekas, ka brienam pa zeltraču pēdām un kaut kur tajās eglītēs vai meža malā mūs vēro baltais ilknis un gaida, kad mēs saļimsim spēku izsīkumā Bet nē, pēc pamatīgas cīņas ar sniega segu mēs atgriežamies uz ceļa un savākuši apmēram 1/2 no posmā esošajiem KP dodamies uz starpfinišu. Tur “patīkams” pārsteigums, nākamajam velo posmam tiek izsniegta 1926. gada karte kas “ļoti” atbilst patiesībai Tā nu dodamies velo posmā, kuram vajadzētu mūs aizvest atpakaļ uz sacensību centru un kuram seko nakts pauze! Bet nu pēc smagā trekinga man atkal pamatīgi uzdod veselība un saprotu, ka neesmu gatavs maldīties pēc tās nolāpītās kartes, tāpēc nolemjam, ka savācam vienu KP posma ieskaitei un dodamies uz sacensību centru atpūsites. Tā arī izdaram un jau pēc pāris stundām esam sacensību centrā. Kur mūs sagaida mūsu vislabākās, vismīļākās un visuzticamākās atbalstītājas Kiča, Maiga un Baiba. Šīs brīnišķīgās būtnes ir sarūpējušas makaronus, medijumu gaļas kotletes un karstu tēju. Tā nu paēdam, atvelkam elpu un ar mūsu atbalstītāju palīdzību nokrāmējamies un dodamies nakts miegā, kas posma saīsināšanas rezultātā mums izrādas par 2h garāks nekā pārējiem un tāpēc varam nosnausties vai vismaz atlaisties uz 5h.
Pēc nakts pauzes un samērā labas atpūtas seko sacensību otrā diena…
Tā sākas ar slēpošanas posmu apkārt Alaukstam, kas man īpašas problēmas nesagādā un samērā lēnā un mierīgā tempā veicu slēpojumu, diemžēl nesmu tik labs slēpotājs, lai varētu palīdzēt komandas biedriem velkot, jo viņiem šis posms ir lielāka cīņa nekā man. Bet nu pieveikušu 20Km garo posmu varam visi lepni piesist pie krūtīm, mēs to izdarījām
Priekšpēdējais posms atkal man “mīļotais” trekings, taču šodien jūtos krietni labāk un pieveicam trekingu atbilstoši savām spējām, savācam visus KP, kas ir mūsu spēkos un raitā solī laižam uz sacensību centru, lai dotos pēdējā posmā, kuram mums ir atlikusi stunda laika. Mārcis ātri kartē ieskicē KP atrašanos unlecam ričukos un dodamies pēdējā posmā. Nu jau katrs mazākais pretkalniņš Lāsmai sagādā lielas problēmas, es cenšos piestumt cik varu, taču arī mani kāju muskuļi jau deg un sāk ļoti savilkties, gandrīz vai krampjaini, taču sakostiem zobiem ripojam pēc viena KP, lai būtu ieskaitīti visi posmi, acu priekšā jau redzam finišu un pamazām jau pārņem sajūta, ka būsim pieveikuši šo sacīksti. Laikam šīs sajūtas pārņemtiem zūd uzmanība un Babāc vienā līkumā uz ledus man priekšā nokrīt Lāsma, es izvairīdamies no avārījas, traumām un tehnikas bojājumiem, lecu nost no ričuka uz valni, un mana mugursoma kaut kā pamanās pārraut mani pāri valnim un ieraut grāvī, tā ka ārā rēgojas tika kājas bet nu viss veiksmīgi, nekādu traumu un tehnikas defektu. Noskurinamies un laižam pēc pēdējā punkta un uz finišu. Tā nu šis patiesības un laimes mirklis ir klāt, mokas ir beigušās ieripojam finišā neilgi pirms kontrollaika beigām, atzīmējam un nododam identus.

Jē mēs to izdarījām mēs pieveicām šīs sacensības, kas komadai, kuras sastāvā ir divi cilvēki ar paaugstinātu temperatūru un viens bez pieredzes šādās sacensībās manu prāt ir ļoti labs rādītājs.

Kopsavilkums:

Distancē pavadītais laiks 18:55:22
Savāktie KP 30

Vieta kopvērtējumā 13

P.s. Liels paldies komandai “Mēģini vēl” – Lāsmai un Mārcim. Liels paldies “Koksinela” Baibai, par komandas biedra atrašanu. Un liels paldies mūsu mīļajām atbalstītājām Kičai un Maigai…

Bildes (Mūsu komandas NR.17):

Būdams baigais sporta fans arī es piedalījos šajā pasācienā. Distance veda pa zemes, lauku un meža ceļiem, kā arī pa šoseju. Pie Burtnieku ezera relijefs ir diezgan plakans, tas nozīmēja ātru un (pret)vējainu sacensību. Tieši tā arī bija…

Startējām 462 cilvēki no Vecates un tur arī finišējām tiesa gan nevairs 462 bet mazliet virs 400. No kuriem es izrādījos 111 atrākais vispār jau nav slikta vieta ja mēs iztēlojamies ka tās ir trīs pirmās vietas

Bet ja nopietni sacensība bija tiešām ātra un dēļ sava ātruma arī pietiekoši grūta. Līdz pusdistancei apmēram braucu indviduāli viens pats cīnoties ar vēju, lēnākiem un ātrākiem braucējiem. Bet nu kaut kur no puses noķēru, vai arī mani noķēra vēl 2 – 4 vienāda stipruma braucēji, ar kuriem tad uz maiņām sākam stumt vēju un vilkt viens otru. Es pieņemu ka tas diezgan būtiski uzlaboja manu rezultātu, jo es stipri gribu apšaubīt faktu, ka es viens braucot pa zemes ceļu pretvēja apstākļos būtu noturējis vidējo ātrumu ap 31Km/h. Tā nu mēs braucām un apdzinām pa priekšu braucošos, līdz brīdim kad kādus 5Km pirms finiša noķērām vienu grupu ar braucējiem un apdzinām. Bet tie veči jau arī nebija stulbi un prasmīgi izmantojot mūsu radīto aizvēju nosēdēja mums astē, atpūtās un 1Km pirms finiša kā vējaplēsti aizsprintoja garām un atstāja mūs jaņos Bet tāda jau laikam tā būtība, likt lai citi strādā un pašam to veiksmīgi izmantot

Nu ja tā godīgi ar savu sniegumu esmu apmierināts un kas visvairāk man patika šajā sacensībā, tā bija mūsu draudzīgā un koleģiālā sadarbība ar tiem pāris braucējiem ar kuriem mēs veiksmīgi vilkām viens otru. Paldies viņiem un paldies organizātoriem par foršo gonku…

Uz tikšanos Cēsīs un tiem, kas ir iecienījuši arī mazliet citu sporta veidu uz tikšanos Ežu rallījā šo weekend…

Sportlat posmi kā jau ierasts pūlcē ievērojami mazāku dalībnieku skaitu nekā SEB Unibankas velo maratona posmos, bet tas jau nemazina sportisko azartu un sacensību garu arī tiem pārsimts cilvēkiem, kas bija ieradušies Valmierā, lai mērotos spēkiem Baiļu kalnos un pakalnos.

Sportlat posmi kā jau ierasts ir noorganizēti ļoti teicamā līmenī un tiešām nekādu sūdzību nav, paldies tiem cilvēkiem, kuri to organizē un prieks par tiem kuri tajos piedalās.

Nedaudz par pašu sacensību un trasi. Šeit lai mani oponē profesionāļi un citi zvēri, bet manu prārt šis ir viens no smagākajiem un tehniskākajiem posmiem sezonā, taču tas padara šo sacīksti par vienu no interesantākajām, ja ne pašu interesantāko. Starts bija Baiļu kalna pakājē un trase tūlīt pēc starta veda tieši augšup pa slēpotāju kalnu, nu protams nejau vislielo bet kalnu jebkurā gadījumā. Tad sekoja trases interesantākā daļa, katra apļa pirmā trešdaļa ir ļoti interesants līkuloču un paguru virknējums ar 3 vai 4 pretkalniem un pāris nobraucieniem, pēc tam ir vienkārša kilometru un distances audzēšana gar gaujmalu un pa meža ceļiem. Kopā jāveic 3 šādi apļi, kur katra garums ir ~9Km. Kā rezultātā distance ir aptuveni 28Km, bet nu tie nav salīdzināmi ar 28Km Cēsu -> Valmieras posmā vai tml.

Sacensībās nostartēju atbilstoši saviem spēkiem un fiziskajām spējām un ar rezultātu esmu apmierināts, savā vecuma grupā ierindojos 43 vietā no 96 sportistiem.

Tas arī īsumā viss…

Pārējās bildes šeit.

Sacenības notika šo svētdien 20.05. Šogad salīdzinoši ar pagājušo gadu laiks bija vienkārši fantastisks, ja pagājušo gadu pirms starta visu nedēļu lija lietus un 5min pēc starta uznāca vēl ekstrēma krusa, tad šogad bija vienkārši super. Spīdēja saulīte un pūta silts vējiņš.
Neliels trases apraksts, starts bija lejā zem leģendāra funikuliera (siguldas vagoniņa) un jaminās pa ceļu augšā uz Turaidu, jā jā pa to pašu labo kalniņu pa kuru lejā braucot aizspiež ausi.

620. NR – Tas esmu es starta kalnā.

Tālāk bija nepilns kilometrs asfalta seguma un tad jau sākās Krimuldas peska, bet nebija nevainas. Trase ātra, nepārāk tehniska ja nu vienīgi bik jāsavācās vietām kur dziļākas smiltis. Un tad jau nāca Krimuldas rozīnīte, jeb finiša serpentīns, kas šogad pirmo reizi bija bruģēts un šķiet ka tā arī tas paliks

Par pašu startu, nu pateicoties normālajam startam posmā Cēsis -> Valmiera, sacensības uzsāku no otrā koridora, taču lāpot savu mūžseno slinkumu nebiju pienācīgi iesildījies pirms starta, kā rezultātā starta pretkalnā tā saguru, ka fiziski atvēros tikai 10km. Un tad varēju sākt pedalizēt uz finišu. Un pateicoties šim sagurumam šajā posmā diemžēl neieminos pirmajā 100niekā bet paliku 112, un līdz simtniekam pietrūka dažas sekundes. Bet nu jebkurā gadījumā esmu apmierināts, jo tā bija forša svētdiena svaigā gaisā ar vienkārši fantastiskiem laikapstākļiem…

Tagad tiekamies Valmierā uz sportlat 6.to posmu “Baiļu” kalnos, pakalnos un meža celiņos.

Tātad pēdējais ieraksts bija pirms lielajām maija brīvdienām, nu pa šīm brīvdienām izmantoju iespēju nedarīt neko un tajā pat laikā padarīt šo un to, piemēram, pabraukāt ar velosipēdu, uzspēlēt paintball, utt….

Runājot par velo, tādi lielākie notikumi bija SEB kalnu divriteņu maratona pirmais posms Cēsis -> Valmiera. Šogad biju uzstādījis sev mērķi nofinišēt pirmajā simtniekā, izklausās baigi nopietni ne , bet nu tas nemaz nav tik ļoti viegli, pie nosacījuma ja neesi baigais talants vai cītīgs velosipēdists. Tāpēc es sezonas sākumā arī izbraucu kādu līkumu ar fellīti, lai nebūtu gluži ziemas putekļi no kažoka jāvējo maršrutā Cēsis -> Valmiera.
Sacensības norisinājās 1. maijā „Darba svētkos”, šogad ņemot vērā manu pagājušās sezonas viduvējo sniegumu startēju no trešā koridora, kas uz kopējā fona varētu pat teikt bija ideāli, jo tie, kas pagājušo sezonu nebrauca vispār startēja no astotā koridora, kas nozīmē, ka startā jau viņi atradās tūkstošs vietas aiz uzvarētāja Distance šogad bija vecā un labi zināmā pa Ežu velotaku. Laiciņš ar bija tīri tā neko, ja neskaita pretvēju atklātajās vietās sākot no pusdistances. Tā nu es un vēl tūkstošs simtu trīsdesmit divi dalībnieki tauta klasē un divsimt trīspadsmit sporta klasē minamies pretim finišam Valmieras centrā pie rātes. Es finišēju 1:37:35 braucot ar vidējo ātrumu 25,8Km/h un ierindojos 90. tajā vietā. It kā jau mērķis izpildīts un rezultāts uzlabots, bet gandarījums minimāls, jo tāds pats rezultāts pagājušo gadu man būtu devis vietu pirmajā piecdesmitniekā, tad rodas jautājums, kas ir mainījies? Vai Latvijā ir kļuvis vairāk slinku sportistu, kas nevīžo braukt sporta klasē tur kur ir viņu vieta, vai centīgu un talantīgu amatieru, kas izmēģina savus spēkus tautas klasē, lai pēc gada vai diviem rādītu jaudu elitē
Vēl par velo lietām runājot es pagājušajā piektdienā izmēģināju kā tas ir ar felli atmīties no Rīgas uz Valmieru. Un ziniet nebija tik traki… Piektdienā pēc darba minos laukā un savā tempā devos uz Valmieru, pa ceļam piestājot Straupē un uzpildot dzeramā rezervi. Nu braukšanas laiks man bija 3 stundas un 45 minūtes un vidējais ātrums 29,4 Km/h pūšot nelielam pretvējam un kopā nobraucot 110 Km. Tik tālu par velo…
Paintball spēlējām stroikā pie Valmieras kā parasti un savācāmies seši cilvēki, kas nav daudz un nav arī galīgi maz Šoreiz man kaut kā ļoti labi veicās, un spēli pabeidzu ar pozitīvu “Kills / Death” koeficientu
Hmm… Kas vēl tāds???
Ā jā, es centos iziet skati savai mašīnai un, protams, ka nesekmīgi vīriņš no Bauskas ielas CSDD izdomāja, ka man jāmaina kreisais balsts un labā stabilizatora atsaite. Labi samainīšu ar, lai viņi iet di***st!

Nu tas laikam īsumā būtu viss. Turpmāk centīšos rakstīt laicīgāk un pa daļām, lai neveidojas tādi šausminoši memuāri kā tagad

P.s. Visi velodraugi un braukt gribētāji, tiekamies šo svētdien 20.05 Krimuldā uz SEB kalnu divriteņu maratona otro posmu. Uzmīsim kalnā pāris reizes ko?!

Tagad jabriest nākamajai lustei šo weekend, kad Es, Graša un Mārcis piedalīsimies RAID.lv Latvijas posmā 89km un 14h pa nakti mežā Velo/Laivas/Skriešana(Mūsu gadījumā vilkšanās). Ritīgs “prieks”, ka sola “jauku” laiku :@ tas iesācējiem palīdz Bet par šo pasākumu droši ieblogošu nākamnedēļ.

P.s. Āaaa jā Velo bildes varat iečekot draugiem.lv manā galerijā.