Šis rakstiņš ir neliels manu domu un emociju apkopojums, pēc viena no skaistākajiem un satraucošākajiem piedzīvojumiem mūžā. Kāpiens no Šamonī puses pa parasto “Gouter route” uz Rietumeiropas jumta, Monblāna.

Monblāns (franču: Mont Blanc, itāļu: Monte Bianco, burtiski “baltais kalns”) ir Alpu kalnu un Rietumeiropas augstākā virsotne. Monblāns atrodas Alpu rietumu daļā, uz Francijas un Itālijas robežas. Monblāna apledojuma platība ir virs 200 km2. Monblāns ir 4810 m augsts.1

Sapnis par kāpšanu Monblānā man radās jau 2007. gadā, jo toreiz man bija iepaticies ķert piedzīvojumu VX, Raid un Ežu organizētajos pasākumos, vx.lv lapā izlasīju rakstiņu par kāpienu Monblānā un nolēmu, ka tas ir tas, kas man vajadzīgs. Bet vienīgais, ko tobrīd internetā atradu, bija organizēti grupu braucieni pa pietiekoši pieklājīgām naudas summām, lai virsotne šķistu tik pat neaizsniedzama kā Himalaju astoņtūkstošnieki.

Bet nekad neaizmirsti savus sapņus un kas zina, varbūt zvaigznes nostāsies, varbūt īstie vēji pūtīs, varbūt vienkārši satiksi īstos cilvēkus un kopējām pūlēm sapņi kļūs par realitāti, par baltāko sniegu zem kājām, par spirgtu kalnu gaisu, par saules apspīdētām Alpu virsotnēm, par sajūtu, ka šobrīd un tagad Tavas ikdienas problēmas ir kļuvušas mazas un nebūtiskas un eksistē tikai šis mirklis, šis skats, šīs sajūtas.

Tieši tā arī notika, sastapu īstos cilvēkus ar īstām vēlmēm, īstu mērķtiecību un īstu attieksmi jeb, vienkārši sakot, tādus pašus jautrīšus un avantūristus kā es, un ceļš uz sapni sāka vest augšup pa stāvo elektrovilcieniņa ceļu no La Fayet uz Nid d’aigle (ērgļa ligzdu) pa kalna rietumu nogāzi. Vilcieniņa zobratiem spītīgi graužot robaino sliedi un ainavai aiz bānīša logiem paliekot arvien skarbākai, tu saproti, ka esi ceļā uz kaut ko vēl nebijušu, vēl neredzētu un nesajustu.

Domas par to, kas pašlaik notiek, par to, kas vēl notiks, brīžiem izplūst un te atkal apskaidrojas, vilcieniņam apstājoties kārtējā stacijā – gluži kā skats caur logu, braucot cauri zemo mākoņu segai.

Pieturās vagoniņu pamazām pārpilda viskolorītākā publika, ar somām nokrāvušies Austrumeiropas pārstāvji, bez jebkāda īpaša ekipējuma franču ģimene ar bērneļiem. Visdažādākās sejas un emocijas tajās, pieredzējušākie vīri ar kalnu rūdījumu sejā, pāris aziāti, vienkārši tūristi. Katrs šķiet ar savu rūpi vai gluži pretēji – pilnīgi bezrūpīgi izbauda kalnu ainavu caur atvērtajiem logiem, pa kuriem ieplūst jūlijam tik neraksturīgi dzestrais gaiss. Aiz logiem pazūd pēdējie koki un pēdējais zaļums, paveras tik milzīgas dolomītu masas un Tu sāc apzināties, cik gan cilvēks ir mazs šajā skarbajā kalnu vidē. Te pēkšņi vilcieniņam iebraucot klintīs izcirstā tunelī, viss uz mirkli satumst un, gaismai atgriežoties, esam piestājuši gala stacijā, no kuras tālākais ceļš būs atkarīgs tikai no pašu spēkiem, draugu pleca un kalna labvēlības. Lēni izburzoties cauri cilvēku masai, mirklis kopīgam foto un varam turpināt ceļu augšup, pretim tam nezināmajam.

Taciņai līku loču virzoties augšup, pamazām aiz muguras pazūd Nid d’aigle stacijas būdiņa, bet priekšā izaug arvien jauni dolomīta krāvumi un kalnu kores.

Tā lēniem, bet ritmiskiem soļiem dodamies augšup ar nelielām pauzītēm un ne pēc pārāk liela laika kalna kores galā parādās futūristika izskata patversme Tête Rousse. Šķiet, ka šī ir tā vieta, kas ir gandrīz visu vilcieniņā sastapto cilvēku mērķis – gan tie, kas ieplānojuši kāpt tālāk, gan tie, kas vienkārši devušies kalnu pastaigā, piemēram, ģimene ar bērniem, kuras atrašanos šeit kalnos es sākumā nesapratu. Tête Rousse ir atgriešanās civilizācijā, no kuras mēs bijām šķirti tikai uz īsu brīdi – šeit var nopirkt siltas pusdienas mūsu civilizācijas stūrakmens CocaCola bundžās , nu atkal sēžam siltās telpās pie galdiem, ēdam līdzi paņemtās maizītes un dzeram tēju, vērojot pārējos ceļiniekus kalnu un klinšu skarbums teju jaušams pa logu.

Tajā pašā laikā Tête Rousse ir lieliska vieta, lai pēdējo reizi pirms došanās arvien skarbākā un grūtākā maršrutā sakārtotu domas, izvērtētu savas spējas un pieņemtu atbildīgus un drosmīgus lēmumus, kas iespējams vēlāk saudzētu veselību un aiztaupītu daudz nepatīkamu pārdzīvojumu. Tāpēc tālākais ceļš pa traversu pāri kuluāram un tālāk pa šķobīgajiem akmeņiem augšup uz Goûter patversmi tiek turpināts trijatā.

Pametot Tête Rousse, neilgi pēc pusnakts mūs apņem bezgalīga tumsa, ziemai raksturīgas gaisa temperatūras un sasaluša sniega un ledus skrapšķoņa, dzelkšņiem to caurdurot. Paveroties augšup šķiet, ka zvaigžņu šeit ir divreiz vairāk un mēness laikam ielicis jaunus Duracell, jo tas spīd gluži kā ciklopiņa centrālā diode Tumsā klinšu taciņas šķiet vēl šaurākas un nogāzes vēl stāvākas un viens nepareizs solis var vest tevi pretim tam nezināmajam, bet tikai pretējā virzienā Tāpēc augšupceļā mani pārņem pašsaglabāšanās instinkts un pirmatnējas bailes, kas atstāj smagu iespaidu uz pašsajūtu. Sajūtas kā visbriesmīgākajās paģirās – kalst mute, padzeroties paliek nelabi un vēderā vieni vienīgi taurenīši.

Tik vienīgi atpūtas brīžos un mirkļos, kad uzlabojas pašsajūta, izdodas pavērties apkārt uz oranžo gaismu ciematiņiem kalna pakājē vai balto lampiņu virtenēm, kas pamazām tuvojas mums, kāpjot ātrāk no Tête Rousse. Pašsajūtai nemitīgi pasliktinoties, mani pārņem sajūta, ka sapnis šoreiz būs izsapņots un nāksies doties atpakaļ, tā arī nesasniedzot to pēc kā mēs esam šeit braukuši. Arī mani kompanjoni šķiet noraizējušies, bet brīdī, kad es jau esmu pazaudējis cerības, saņemu tik nepieciešamo atbalstu, drošības sajūtu un ticību tam, ka man šeit ir draugi, kas nepametīs, lai vai kas. Pēc ļoti mokoša kāpiena un pussoli no pilnīga spēku izsīkuma pārraušos pār kores maliņu pie Goûter patversmes sliekšņa. Mērķis jau šķiet kā ar roku aizsniedzams, bet pašsajūta ir tik nenormāli draņķīga, ka vienīgais, par ko spēju domāt, ir iespēja atvilkt elpu, sasildīties un cerēt uz pašsajūtas kaut nelielu uzlabošanos. Šajā mirklī vienīgais enerģijas lādiņš ir blakus izskanējuši vārdi: “Gribētos man tevi uz to virsotni dabūt!” Ja man to kāds pateiktu Rīgā uz ielas vai kafejnīcā pie galda, iespējams tas nenozīmētu neko, bet šobrīd tas ir kā lielā glāze CocaColas, iznākot no 24h sacensībām mežā. Emocionāli esmu gatavs turpināt cīņu, bet fiziski vēl nē. Vienīgā cerība uz atpūtu zem Goûter patversmes jumta. Mokošas stundas caura miega svešā guļammaisā, elpas trūkums, dedzinoša sajūta vēderā, pāris glāzes silta ūdens no līdzpaņemtā termosa.

Pamostoties nonāku milzīgas dilemmas priekšā, skatoties draugu sejās redzu, ka viņi ir ar mani, lai kādā virzienā mēs ietu, jo mēs esam kopā un nevienu nepametam. Šajā momentā varianti ir tikai divi, šoreiz uzgriezt muguru sapnim un doties lejā, kamēr pašsajūta ir kaut cik normāla, vai riskēt pakļaut iespējamām briesmām sevi un savus draugus, doties augšup pretim sapnim, pretim mērķim, pretim tam, kāpēc vispār esam nonākuši šeit 3880m augstumā, pretim virsotnei. Droši vien esmu pelnījis kritiku un nosodījumu, bet nolemju, ja reiz esam tikuši šeit, es vēlos spert kaut dažus solīšus pa sniegoto kori no Goûter patvēruma uz virsotni. Man izdodas arī pārliecināt draugus, jo šķiet, ka viņos šajā mirklī ir vairāk veselās domāšanas un atbildības nekā manī.

Tā nu tagad ne tikai kopīgas uzticēšanās saistīti, bet arī sasaitē uzsākam lēnu gājienu tuvāk zvaigznēm, pretim saulei un debesīm. Ar katru uz virsotnes puses sperto soli, šķiet saņemu enerģijas lādiņu, visapkārt paveras nu jau augstu uzkāpušās saulītes izgaismotās kalnu virsotnes, šādos brīžos pat grūti saprast, vai elpa aizraujas dēļ tā pirmatnējā plašuma un kalnu varenības, vai retinātā gaisa.

Bet katrā atelpas mirklī noskatām, jaunu kalna kantīti, sniega pauguriņu vai jebko, kam iespējams piesiet acis un ko iespējams noskatīt kā nākamo mazo mērķi ceļā uz priekšu. Pēc pamatīga bridiena pa sniegotām korēm un uzrāpjoties pēdējā virsotnē, kas šķir mūs un mūsu mērķi, beidzot ieraugam milzi, pie kā esam nākuši spēkiem mēroties.

Šis kalns sēž milzīga balta tukšuma vidū un pārējie kalni, kas to ieskauj, it kā teikdami: “Skat, vecīt, atkal tie mazie krāsainie ir klāt, kas bridīs pa skudru takām pretim virsotnei.” Un viss, ko tu cilvēks jūti, ir kaut kāds varens spēks, kas saka, ka tu esi mazs, mazītiņš un, ja vēlies šajā kalnā uzkāpt, tad cieni un respektē to, jo viņš ir tas, kurš šeit sēž jau miljoniem gadu un viss, kas tev atliek, ir cerēt uz viņa labvēlību.

Šis ir brīdis, no kura kāpiens tikai sākas, spītējot dedzinošajai saulei un vēja brāzmām pāri korēm, mēs lēni, ar atpūtām, bet mērķtiecīgi virzāmies augšup. Sajūtas ir tā it kā katrs metrs būtu kilometrs, bet doma, ka pirms dažām stundām mēs bijām jau gandrīz izsapņojuši šo sapni, bet, ka tagad palicis vairs ir tik maz, dzen un dzen uz priekšu. Līdz brīdim, kad tomēr augstuma un retinātā gaisa ietekme liedz vienam no mums turpināt ceļu. Šis ir kā lūzuma brīdis, pēc tā, kas izciests, kas pievarēts, tagad griezties riņķī, ir jābūt ļoti stipram, lai to spētu. Sev par nožēlu es to nespēju, un uzticu draugam, kurš apgalvo, ka vienkārši nevēlas turpināt ceļu uz virsotni, doties lejā pa taku vienam, tik piekodinu, lai pievienojas, kādai grupai. Tā darīt nedrīkst, jo šis pats cilvēks bija gatavs atteikties no virsotnes un pirms dažām stundām kāpt lejā manis dēļ. Es nezinu, kas nospēlē lomu, vai tas, ka viņš vizuāli tik tiešām izskatās labāk nekā es no rīta, vai tas, ka šis posms līdz nometnei šķiet relatīvi drošs vai tas, ka viņš pilnīgi neiebilst, ja mēs turpinām ceļu, bet es vienkārši nespēju pārkāpt savam ego un atteikties no sapņa, par kuru jau kādu brīdi esam cīnījušies kopīgiem spēkiem. Tā nu apmainoties ar dažām mantām un veiksmes vēlējumiem, mēs dodamies dažādos virzienos – divatā turpinām ceļu augšup, bet viens pamazām atgriežas nometnē. Ar katru soli uz augšu šķiet, ka kalns paliek tikai augstāks un augstās, brīžiem liekas, ka viņš ir tā sadusmojies uz mums, ka paņems mūs ar kādu vēja brāzmu un notrauks kā putekļus no saviem pleciem.

Bet par spīti visam, viens solis, otrs solis, viens solis, otrs solis un atkal atpūta. Paveroties pār plecu, redzu, ka līdznācējs arī tver pēc gaisa atbalstījies uz trekinga nūjām. Bet pamazām, pamazām virzoties augšup pa sniegoto kori, mēs aptveram: “Jā, mēs to esam izdarījuši, mēs esam augšā, mēs it kā esam sadevušies rokās ar sapni.” Elpas trūkums vairs nav jaušams, saule nemaz vairs nesvilina un vējš gluži vai pierimis. Šeit esam mēs, šis mirklis, šis kalns, šis plašums un šī varenā spēka klātesamība.
Izbaudām skatu, safotografējam visu, ko redzam, lai gan tas šķiet lieki, jo to, ko tu jūti, to nekad nespēsi nobildēt un, skatoties bildes, to nejutīs neviens.

Nu ir pienācis laiks virsotnei teikt ardievas un sākt lēni, bet tik pat mērķtiecīgi virzīties uz leju, jo virsotne ir tikai puse no ceļa. Pusdienlaika saule sniegotās kores ir padarījusi tik mīkstas un lipīgas, ka virzoties lejā, nākas apstāties nevis tverot pēc gaisa, bet kārtējo reiz izdauzot sniega pikas no dzelkšņiem. Taču lejup ceļš vairs nešķiet problēma, jo laimes, prieka un emocionālā gandarījuma pārņemtiem soļi liekas paši un, ja pat neliekas, tad ar nekas – sniegā taču var atkrist, uzelpot un baudīt saules peldes. Tā labā noskaņojuma, bet bezspēka pārņemti, maziem un lieliem soļiem vai brīžiem, kur situācija atļauj, kūleņojot veļamies lejā pa mīksta sniega piesnigušajām nogāzēm uz Goûter patversmi.

Tur gan ierodoties ir skaidrs, saules ir bijis par daudz un spēka rezervju par maz. Atkal satiekamies visi trīs un nolemjam, ka pirms tālāka kāpiena ir jāatpūšas šeit, jo tālākais ceļš mūs ved cauri posmam, kurš no rīta gandrīz izjauca mūsu sapņus par virsotni.

Tā nu apkopojuši spēkus, esam nobrieduši doties šī kāpiena pēdējā bīstamajā posmā, un tā vien šķiet, ka kalns uz mums tomēr ir par kaut ko apvainojies vai sapukojies, jo pusdienas saules atkausētais kuluārs nu ir kļuvis tik nestabils un kustīgs, ka katrs solis, katrs satvēriens ir vairākas reizes jāpārbauda, lai kāpiens uz leju notiktu kontrolētā ātrumā. Bet kalns, it kā teikdams rūcošas ardievas, abās pusēs no mums ik pa brītiņam nober pa kaudzei ar akmeņiem, kas nozīmē, ka kāpiens vēl nav beidzies, jo viens no šo akmens nogruvumu pārņemtajiem kuluāriem mums šodien vēl ir jāšķērso.

Bet apņēmība ir nonākt lejā dzīviem un veseliem. Pie traversa uzsienam sasaiti un steigšus cenšamies šķērsot to, lai pēc iespējas ātrāk izkļūtu no bīstamās vietas. Protams, arī milzim ir kas sakāms šai sakarā un brīdī, kad atrodamies traversa vidū, tas kā ceļa kāju mums iedala vienu ripojošu akmeni. Tālākais ir viens mirklis, zibsnis, zinu, ka esmu noslīdējis no traversa, bet turos pie nogāzes malas un virves, un pēc iespējas ātrāk cenšos palēkt sānis. Zinu, ka akmens noripoja mums garām, zinu, ka ne virsū, bet arī ne pārāk tālu, bet tā kā tas bija viens mirklis, tad lai šis akmens paliek starp mums un kalnu. Neesmu drošs, ko kalns gribēja pateikt, iespējams brīdināt, iespējams pamācīt, varbūt būt uzmanīgākiem, bet zinu, ka šis akmens, šis mirklis man lika aizdomāties: “Vienmēr respektē kalnu, jo tajā brīdī, kad tu esi uz šī kalna, tās ir tavas un šī kalna attiecības un rezultāts būs atkarīgs tikai no šīm attiecībām, nevis no tā, ko par šo kalnu esi dzirdējis vai vēl dzirdēsi”.

Tā nu, izkūlušies no ķezas, nonācām beidzot Tête Rousse patversmē, kur, pārlaižot nakti, sākām ceļu uz vilcieniņu, fantastiska rīta un Alpu ainavu pavadīti.

Pa solim līdz vilcieniņam un tālāk pārdomu pārņemts brauciens atpakaļ lejā uz La Fayet, kur beidzot atkal visas kompānijas apvienošanās, sagaidīšana ar siltām pusdienām, kas šobrīd šķita kā pati smalkākā maltīte pasaulē.

Esmu pateicīgs ikvienam no šīs kompānijas: Baibai, Anitai, Anniņai, Ilmāram, Pēčam un Edžam, jo lielus mērķus visvieglāk sasniegt ar draugiem, jo vienmēr ir plecs, kas balsta un vienmēr sirds, kas saprot.

P.S. Monblāns nav viegls, Monblāns nav grūts, Monblāns ir kalns, kas jāciena un jārespektē. Nekad neizliecies varenāks par kalnu!

Cienījamā Rīgas Domes vadība un godātais Benhema kungs cik Jūs kam maksājat, ka vel sēžat tajā amatā?

Jo manuprāt sen bija laiks Jūs iemest TEC-2 krāsnī, vismaz siltums un elektrība būt kādai mājsaimniecībai!

Kungi, lai veicas rast šim murgam risinājumu Kamēr vien nelīst es izvēlos velo…

Iemetu aci Al****** izsoļu lapā kurā šodien tika izsolīts SONYERICSSON U10i Aino, tā kā man bračka meklē telefonu nolēmu mazliet pasekot līdzi šai izsolei.

Sāku skatīties solītājus kā tie mainās, kuri ir notēmējuši uz šo telefonu un sola regulāri, kuri vienkārši randomā parādās. Manu uzmanību ātri piesaistīja, kāda solītāja X kura principiāli centās pārsolīt katru augstāko cenu nevis gaidot 20sec beigas, bet 1 – 3sec pēc iepriekšējā solītāja. Tad nu nolēmu paskaitīšu līdzi cik reizes un cik ilgi viņa klikšķina. Tā diezgan īsā laikā šī solītāja X solot aiz katra cita solītāja bija uzspaidījusi 400solījumus, kas protams šķita mazliet šizo, ņemot vērā faktu, ka tas viņai jau bija izmaksājis 120Ls + tobrīd aktuālā izsoles cena bija mazliet virs 50Ls. Bet pēkšņi šī solītāja pazuda, kas arī liekas mazliet dīvaini, ja cilvēks jau ir izgrūdis 120Ls Tad nu es izdomāju mazliet parēķināt, un ja mani aprēķini neviļ, tad uz to brīdi sanāca, ka norēķinot nost šos 400bidus Al***** par šo tālruni jau bija saņēmusi ~240Ls + tobrīd uzsolītā tālruņa cena. Nu ņemot vērā, ka šāda tālruņa cena pie vairumnieka varētu būt līdzīga augstāk minētajai summai, tad rodas jautājums, vai šī solītāja X nebija fiktīvs solītājs kopīgās intrigas un azarta uzturēšanai, lai izsoļu organizators ar garantiju gūtu peļņu?

Tie ir tikai nejauši novērojumi, un es nevienu nevēlos apsūdzēt, katrs pelna naudu kā māk. Un prieks par tiem, kas to tiešām labi māk

Moš tie ir Boti?

P.s. Izsole beidzās mazliet vēlāk, kad telefons bija nosolīts par 62.60Ls, kas nozīmē ka organizators saņēma 438.20Ls Laimīgie!!!

Vai kāds ir saskāries ar šādu problēmu???

Tā nu mēs, kas esam jau uz vietas Valmierā dodamies uz pārgaujas Statoil, lai satiktos tur ar no Rīgas atbraukušajiem Koksinel biedriem Edgaru, Baibu (Cilvēks zemestrīce, jeb pati viņa domā, ka smadzeņtrīce) un Annu. Statoilā tiek iepirkts kāds sīkums brokastīm un dodamies draudzīgi anarhiskā kolonā pa Kauguru ielu uz mūsu starta vietu, bānīša stigas sākumu. Tā nu vienojušies un nostājušies vienai kopbildei, dodamies distancē.

Rīts ir samērā vēs, bet kopīgu smieklu un klaču pavadīts brauciens sāk iesilt un uzņemt apgriezienus Šķērsojam veco labo dzelzīti, vēl mazliet un klāt jau ir pirmā stacija Jāņparks. Ceļš pagaidām līdzens un viegli braucams, tā nu viegli ripojot sasniedzam Beites, aiz kurām kādu gabaliņu Bānīša uzbērums paceļas krietni virs apkārtējiem laukiem un paveras visnotaļ foršs skats. Tad jau klāt ir nākamā stacija Kocēni, kur sastopam ēkas īpašnieku, apsveicināmies, sabildējamies, noprasām par tālāko maršrutu, kur viņš iesaka mums izvairīties no braukšanas tieši pa stigu, bet braukt apkārt pa ceļu, līdz Mujāniem un tālāk uz Zilākalna pusi. Nu jau diena ir iesilusi un ir pienācis laiks raut nost siltās kārtas Pēc 5min pauzes atkal sedlos un piebraucam pie Zilākalna stacijas, kur arī stacijas īpašnieks mums iesaka tālāk braukt apkārt pa ceļu nevis pa stigu, taču šoreiz nolemjam nepaklausīt, jo savādāk aizbrauksim pa ceļu līdz pašiem Ainažiem un stigu nebūsim redzējuši

Tāpēc maucam iekšā zaļajā Un ir OK. Maļoties, kuļoties un laužoties cauri brikšņiem nonākam līdz tīruma malai, kurā izbiedējam baigo baru ar dzērvēm, bet vai mēs vainīgi, ka viņas izdomājušas tusēt uz sliedēm Pārbraucot nesen pļauto tīrumu, sākam vandīties un meklēt stigi, izbrienam dažādākos brikšņus un nospriežam, ka jābrauc gar malu prom, a tur pavisam nejauši uzejam veco labo stigu un brauciens var turpināties.

Šajā galā stiga ir OK un braucam diezgan raiti, līdz vietai kur metāla vācēji iesākuši demontēt tiltiņu pār Briedi. Tas mūsu braucienu mazliet sabremzē, jo jādabū ir pāri 10 velosipēdi, ko ķēdes principā pārtransportējam pāri.

Otrā pusē ir nopelnītas brokastis Pabrokastojuši laižam uz Dikļiem gar malu lielajam Zilākalna kūdras purvam. Izbraucam uz ceļa Dikļi Mazbrenguļi un atrodam pirmās sliedes 30Km braucienā.

Uz šī ceļa bija doma satikties ar atbalsta busiņu, taču busiņš maldoties pa apkārtceļiem kavē, tā kā mūsu dienas gaismas ilgums ir ierobežots, sazvanām busiņu, un vienojamies par nākamo pieturu, bet paši dodamies tālāk. Pa ceļam stiga ir braucama, taču nojauktie tiltiņi pār grāvjiem un uz ceļa sakritušie koki mūs mazliet bremzē, bet noteikti neaptur. Ierodamies Dikļos, apskatam visnotaļ atšķirīgo stacijas ēku, aprunājamies ar saimnieku un laužamies tālāk, Ozolu virzienā.

Ceļš vietām OK, bet pārsvarā sūdīgs, bet nu īstus piedzīvojumu meklētājus, tas netraucē. Tā nu izlaužamies līdz Ozoliem, kur beidzot satiekam atbalsta busiņu ar svaigiem pīrāgiem, kēksiņiem un siltu tēju. Kārtīgi iestiprinājušies nu jau tālāk dodamies nepilnā sastāvā, jo daži biedri nolūzt un uz Ainažiem brauc ar busiņu. Šeit stiga ir riktīgi aizaugusi ar zāli, bet ja tā cītīgi minās var pabraukt, līdz brīdim, kad mani notriec spoku drezīna un es attopos ar kājām gaisā biezajā zālē

Tā nu izsmejamies un atkal laižam zaļumos, priekšā tiltiņš, kas sastāv no trim plāniem dēlīšiem, tāpēc pāri ejam rindas kārtībā, padodot ričukus uz priekšu.

Vēl priekšā izskrien latvāņu lauks, kuram uzmanīgi iznesam cauri ričukus un varam atkal braukt. Izminušies no stigas nonākam Puikules stacijā, kur savulaik satikās, gan lielais, gan mazais dzelzceļš, bet nu par to vēsta vairs tikai zemē satrupējušas šķērsgula un salīdzinoši lielāka stacijas ēka.

Satiekot vietējo onku uzzinām, ka viņš šeit strādā, jau kopš 61. gada un, ka savulaik šeit tikusi pārkrauta kūdra no bānīša uz lielo dzelzceļu. Onka parāda mums tālāko ceļu un brīdina, ka tas neesot braucams, bet šķiet, ka onka nav bijis tālāk par 1,5km ap savu staciju, kopš 61. gada Jo pēc aptuveni 1km mūsu aizaugusī stiga pārvēršas greiderētā un noblietētā lauku ceļā un mūsu braukšanas ātrums palielinās no 10 – 14km/h uz 22 – 26Km/h, pa ceļam vēl pamanām pāris kurmīšus, kuri ir beiguši rakt

Un traucamies uz priekšu, sasniedzam Ārciema staciju, kas ir nu jau tik ierastā sarkano ķieģeļu divstāvu ēka ar ļoti stāvu jumtu. Par šo staciju mums vēlāk izstāsta interesantu stāstu, 1944.gadā vācu karaspēkam atkāpjoties, Hitlers izdeva pavēli savā ceļā iznīcināt visu iespējamo, taču šo staciju no uzspridzināšanas paglāba tās saimnieks un cilvēciskais faktors vācu karavīros, kuri par 2kg sviesta atstāja Ārciema staciju neskartu.

Tā nu bliežot Anna pamanās sajāt savam ričukam beņķi, nu labi tas tāds joks, vienkārši lūzt skrūve un beņķa vietā nu vairs ir tikai truba, Sexīgi Bet tomēr nē, ja ņem vērā, ka jābrauc ir vēl >30km. Tāpēc sazvanu atbalsta ekipāžu, savu fāčuku un norunāju, ka viņš atvedīs uz nākamo staciju pretim beņķi. Tagad braucam uz maiņām vienam minoties kājās stāvot uz bojātā velo.

Pa ceļam pie vienām mājām satiekot cilvēkus, palūdzam palīdzību un cenšamies saremontēt beņķi saviem spēkiem, bet nekā, toties remontēšanas procesā uzzinām interesantus faktus, tai skaitā augstāk minēto par Ārciem staciju. Tad nu dodamies pretim uz norunāto tikšanās vietu. Kur ilgi nav jāgaida ekspres pasts ar visu sēdekli. Salikuši ričuku atkal dodamies trasē.

Ceļš vēl jo projām noblietēts un labi braucams uz abām pusēm no stigas paveras Niedrāju – Pilkas purvs.

Ripinām ripinām, garām Mežkadegas stacijai, kur iestiprināmies ar āboliem no vecā ābeļdārza, tālāk garām Zonepes stacijai un nonākam līdz vietai, kur beidzas labais ceļš un atkal viss notiek pa zaļo Ceļš tā aizaudzis, ka braucot uz ričuka nātres vairs nekož kājās un rokās, bet nu jau pamanās iedzelt arī man degunā

Ārā sāk jau krēslot, bet mēs apņēmības pilni izlaužamies cauri vienai no šīs dienas zaļākajām vietām un nonākam uz lauku ceļa, kur mazliet apjukuši aizvelkam uz nepareizo pusi. Taču attopoties pēc apmēram 1km, saprotam, ka esam jau pavisam tuvu finišam. Griežamies riņķī un laižam uz bānīša tiltu pāri Salacai, vēl pēdējie foto un nu jau vienojoties, ka pa tumsu mēs nevēlamies vairs lauzties cauri pēdējiem km pa stigu, ceļu turpinām pa šoseju.

Un stigas noslēgumu atstājam uz nākamo gadu. Ierodamies Ainažu stacijā, kur mūs sagaida atbalsta grupa un mammas ugunskurā vārītā siltā frikadeļu zupa, kliņģeris un karsta tēja. Tā nu apsēduši tumsā ap ugunskuru iestiprināmies un daloties piedzīvojumos vēl kādu brīdi hihinam un nu jau ir laiks doties mājup.

Rezumē:
Šī bija viena no visu laiku jautrākajām kompānijām, viens no interesantākajiem maršrutiem, vieni no labākajiem atbalstītājiem un viena no garšīgākajām zupām ever
Kopā nobraucām mazliet virs 90Km pa ceļam saskaitījām laikam 23tiltiņu, piedzīvojām divus spoku drezīnas uzbrukumus un trasē pavadījām gandrīz 12h.

P.s. Tādā kompānijā var iet izlūkos uz zemes malu

Saite uz galeriju…

Patiesībā Čakam Norisam ar to nav nekāda sakara, jo gaisma darbojas ar Šlesera enerģiju. Patiesībā Šleseram nav nekādu ārvalstu sakaru! Viņš vienkārši pazīst Čaku Norisu!

Kad Čakam Norisam pajautāja, kurš viņam iemācīja vertušku, viņš atbildēja: Šlesers! Kurš gan cits?

Šlesers ir vienīgais, no kā baidās Čaks Noriss! Supermens no akmeņa var izspiest dimantu. Čaks Norris no akmeņa var izspiest afrikāņu bērnu, kurš strādās dimantu raktuvēs. Bet Šlesers var panākt, ka šie dimanti tiek vesti uz Latviju!

Čaks Norris netic, ka Vācija eksistē. Viņš neticēja arī, ka eksistē Latvija, pirms satika Šleseru!

Patiesībā ir 8 pasaules brīnumi. Čaks Norris ir 4 no tiem. Viņš būtu arī visi 8, ja vien Šlesers jau nebūtu pieteicies pirmais!

Ja tev ir 5 dolaari un Čakam Norrisam ir 5 dolāri, tad Čakam Norrisam ir vairāk naudas nekā tev, jo viņš pazīst Šleseru!

Uz Marsa nav dzīvības. Tāpēc ka tur ir pabijis Čaks Norris. Bet Šlesers atgriezīs uz Marsa dzīvību un to padarīs par vienu no Rīgas mikrorajoniem!

Kad krīze skāra Čaku Norrisu, viņš pārvācās uz Rīgu, jo zināja, ka to vadīs Šlesers!

Vienīgā reize, kad Čaks Norris kļūdījās bija tad, kad viņš domāja, ka Šlesers nebūs Rīgas mērs!

Makgaivers no gumijas un papīra var uzbūvēt lidmašīnu. Čaks Norris var viņu piekaut un to atņemt. Bet Šlesers var izveidot atsevišķu aviokompāniju un iebīdīt to Rīgas lidostā!

Tātad visu pēc kārtas. Tā kā bija nolemts braukt pa upi, man bija nepieciešama laiva pirmā doma Eži, taču šajā karstajā sezonā, nekā, viņu laivas jau rezervētas, nākamais variants www.campo.lv un bingo pirmdienā piesaku laivu Dodo par 8Ls diennaktī. Nākamais uzdevums atrast kompanionu un otru airētāju domāsiet baigi viegli, da nekā visiem kaut kādas mūžīgās problēmas nu jūs jau zinat… uhh un ahh Beigās panesās doma likt bračkam (tas kurš jenots ) būt par otru airētāju un kā smejies šis piekrīt ar
Tālāk jāpiemeklē atbilstoš apģērbs braucienam pa upi pavasarī, it kā pakonsultējoties ar cilvēkiem, kas braukuši saprotu, ka hidra nav obligāta, jo parasti no peldēšanas visi cenšas izvairīties Bet nu apspriežos ar brāli un nolemjam, ka tomēr gādāsim hidras, lai var braukt uz visu banku (ne jau Parex). Tā nu piekdienas vakarā vēl sagādāju hidras, savācu pārējās pendeles un esam gatavi doties.

Sestdienas rītā satiekamies pie Melturu tilta uz A2 šosejas, pumpējam laivas un gatavojamies piedzīvojumam… Mūsu kompānijā laikam ir 10 laivas un gandrīz divtik laivotāju. Tiesa laivu skaits finišā nedaudz atšķirsies Nu neko laivas sapumpētas, laiks mērkties ūdenī. Mēs ar bračku kā īsti tūristi apsēžamies uz soliņiem un nupat airēsim kā karaļi vienīgi prāts pietika piesiet mugursomu. Aidā pāris reizes atsperamies ar airiem un dodamies izbaudīt Amatas ūdeņu, un ilgi nav jāpūlas man liekas, ka 4. vai 5. līkumā trāpam uz sānvilnīti un izvairoties no zariem brālis paliecas nevis atpakaļ, bet uz sāniem Plunkš un ūdenī gan… Iznirstam noķeram laivu, pieliekam kājas pie zemes un lecam laivā… Ūdens pavasarī tiešām ir stindzinoš neskatoties uz to, ka man ir hidra diez ko silti nav Bet neko sasēžamies uz soliņiem (vēl jo projām kā tūristi) un laižam tālāk… Ja nemaldos nepagāja ne divi līkumi, kad uzrāvāmies uz kokiem un un man aizķeroties aiz zara atkal nākas peldēt, šoreiz gan man vienam un ātrākā straumē. Neskatoties uz to, ka peldēt es māku samērā normāli, iznirstot tādā straumē un aukstā ūdenī uz 3 sekundēm iestājas tāds kā šoks, īsti nesaprotu ķert laivu, ķert airi vai vnk peldēt uz malu… Kad atlec domāšana saprotu, ka laivu noķert nebūs reāli tāpēc ar airi vienā rokā cīnos uz krastu Straumes ātrums tāds, ja ūdens sanāk virs ceļgaliem tad nostāvēt nav iespējams, tā nu nogāžoties vēlreiz pazaudēju airi, kuru ieraugu uzpeldam 5m no manis pa straumi uz leju Tā nu ar milzīgu lēcienu līdaciņā noķeru airi un izkuļos krastā. Paskatos, kur ir mana laiva… “F*ck” laiva piestājusi otrā krastā Tas nozīmē, ka man jāpeld vēlreiz Noskatu šaurāku un seklāku vietu upē un kārpos pāri ups un atkal mani aizrauj 10m pa straumi kamēr tieku krastā. Aizčāpoju līdz laivām tur pieredzējuši laivotāji mani sabaro ar šņabi, jo bez tā nu nekā mazliet atgriežas siltums un asinsrite rokās un kājās. Bet lai pavisam uzsiltu vēl 50g vodkas un sākam airēt. Šoreiz jau gan sēžam laivā uz grīdas un airus esam piesējuši pie laivas Tālāk viss iet forši, izbaudam Amatas priekus, pārstiepjam laivu pie Kārļu HES pāri aizsprostam un tik airējam, vietām piestājot un pagaidod pārējos un izlejam lieko ūdeni no laivas. Tā esam aizkūlušies līdz Zvārtes iezim, kur norisinās laivošanas sacensības Amata 2009… Pie ieža mazliet piestājam, atpūšamies un sagatavojamies pēdējam un vislabākam posmam Lustūzim. Tas ir ~20min brauciens, kur Amatu no abām pusēm ieskauj stāvi krati, upe paliek šaura, ar ātrāku straumi, asiem līkumiem un piespiedēm līkumu ārmalās… Šis ir visjautrākais posms cīnoties ar straumēm, airējot līkumos no visa spēka lai nepiespiestos pie klints un uz sānvilnīšiem piesmeļot laivu līdz bortiem Izcīnoties vienā līkumā saprotam cik ļoti mums paveicās, jo līkuma izejā divi džeki no mūsu kompānijas jau peldas, laiva ir ierauta zem kokiem, tā ka to atbrīvot tā arī neizdevās Mēs aiz līkuma piestājām mierīgākā atstraumē paķērām virvi un devāmies uz glābšanas operāciju Kamēr ķeksējām nost pirmo kokā sedētāju mūsu acu priekšā tajā pat līkumā avarē vēl divas laivas un nākas uz krastu makšķerēt vēl pa kādam cilvēkam Bet nu tā kā makšķerēšanas atļaujas mums nav un daudzās vietās spēkā vēl ir dažādi liegumi mēs nolemjam neturpināt šo zveju un doties uz finišu.

Jē! Esam slapji ar nodauzītiem ceļgaliem un nosalušiem pirkstiem, bet dzīvi un izbaudījuši vienu no šī pavasara labākajiem un  ekstrēmakajiem piedzīvojumiem

P.s. Straumi un ūdeni vajag respektēt un to nedrīkst nenovērtēt. Kaut tā ir mūsu mazā Amata, tomēr katru gadu tā kādu paņem pie sevis.

Tā nu pēc nelielas paskraidīšanas pa veikaliem un atbilstošu izejmateriālu meklēšanas – galvenā problēma gana sīks flash, tāds kas ielīstu USB štepselī, tika iegādāts USB štepselīts, Trancend 8GB JetFlash un mājās sameklēts vecs DIN5 to PS2 kabelis.

Trancend 8GB JetFlash	USB štepselīts	DIN5 to PS2 kabelis

Tātad pirmais uzdevums, salauzt flashu līdz izmēriem, lai tas ielīstu USB štepselī. Tā kā laušana ir mana specialitāte domāts darīts…

Gala rezultāts ir tā melnā plāksnīte labajā malā.

Nākamais uzdevums ir piestiprināt vadu USB spraudnim…

Sagatavots kabelis	Pielodēts spraudnis

Tālāk USB spraudnī ir jāielīmē Flash modulītis un jāuzbīda virsū kabeļa uzmava…

Gandrīz vai gala rezultāts

Pilnīgam baudījumam vēlam nolobīt kabeļa galā izolāciju, lai tas izskatītos pavisam norauts…

Ta! Dāā..! Norauta USB kabeļa 8GB Flash gatavs!

Nepieciešamie izejmateriāli:
1) SuperSlim USB Flash;
2) USB spraudnis;
3) Kabeļa gabaliņš ~10cm;
4) Lodāmurs, alva, utt;
5) Līme – es izmandoju Bison super fix;
6) Un nelielas iemaņas darbojoties, ar nazīti, lodāmuru, standziņām un līmi…